Kad hokejistiem būtu jāņem piemērs no Ščerbatiha un Prokopčukas

Iepriekš rakstīju, ka vajag ticēt lieliem mērķiem, ne tikai ticēt, bet vajag arī darīt, nevis tikai cerēt uz kaut kādu brīnumu.Gribētu atgādināt, ka Latvijā ne tuvu nav tādas atlases iespējas kā citās valstīs un ar šiem rezultātiem varētu būt gana apmierināti. Tomēr mēs gribētu sagaidīt brīnumu. Taču, lai sasniegtu ko vairāk, nepieciešama cita pieeja. Nežēlīgs darbs, augsta pašdisciplīna, neordināra treneru pieeja vairāku gadu garumā. Tikai tā no viduvējībām var izspiest maksimumu, jo sevišķi komandu sporta veidos.Spilgtākais piemērs Rīgas Dinamo hokeja komanda 70.-80.gados. To gandrīz katrā intervijā piemin vecā Dinamo gvarde. Man pašam bijis tas gods dzīvot 10 gadus vienā kāpņu telpā ar tā laika hokejistu Pjotru Vorobjovu. Šaubos, vai kāda no mūsu iemīļotākajām komandām ko tādu varētu izpildīt šodien. Šeit piemēru vajadzētu ņemt no Ščerbatiha, Prokopčukas, agrāk no Vainšteina, Fadejeva neapšaubāmiem talantiem, bet ar milzīgām darba spējām un pašdisciplīnu.Rakstu to tāpēc, lai atkal rudenī pirms Eiropas basketbola čempionāta vai pavasarī pirms pasaules hokeja čempionātiem neatkārtotos viens un tas pats, tukša runāšana, cerību kalšana bez jebkāda pamata. Mediji uzkurina līdzjutējus ar ne visai pamatotām cerībām, pēc kurām mūsu ierindas sportistiem pie labvēlīgiem apstākļiem būtu jāuzvar NHL, NBA vai Eirolīgas zvaigznes. Ja tā būtu, tad jau vismaz daļa no viņiem tur jau spēlētu. Tāpēc aicinu nolaisties uz zemes. Tikai nežēlīgs darbs, pašdisciplīna — gudrā vadībā var sagādāt mums šo brīnumu. Lai veicas!