"Ko vēl labāku var vēlēties šādos apstākļos sasniegt personisko rekordu un izcīnīt 16.vietu. Var – ja vien man būtu izdevies dabūt tiešo biļeti no Cīrihes uz Pekinu. Divus mēnešus trenējos Šveicē, kur pabeidzu treniņus 2400 m virs jūras līmeņa, kur bija sniegs. Bet man nācās iegriezties Rīgā, tāpēc vairākas dienas esmu miega badā, kas tik mokošā distancē nav mazsvarīgi," komentēja Kazakevičs.
"Pēc 10 kilometriem, ko visi uzsāka lielā tempā, teicu, ka iešu malā, jo to nevaru izturēt. Taču mani nomierināja un pierunāja turpināt."
"Domāju, ka varētu pacīnīties par vietu labāko divpadsmitniekā, kas ļautu cerēt uz LOV finansējumu. Šobrīd pats sevi fanansēju. Palīdzēja arī aizkrauklieši, jo esmu vietalvietis - no šejienes nāk trīs olimpieši – es, Podnieks un
Hermanis! (ar lepnumu bilst Igors - aut.). No Vieglatlētikas savienības nav nekāda atbalsta, ne naudas, ne kur trenēties. Vienubrīd piestrādāju Vācijā, lai varētu trenēties," šķendējās sportists.
"Distanci veicu vienmērīgā tempā, taču tā nebija speciāla taktika šādam laikam. Tāds ir mans stils – šādā tempā varētu nosoļot arī 100 kilometrus. Taču man nav ātrumkārbas un paātrināt soli finišā nevaru. Jūtu, ka varu soļot vēl labāk, taču daudz ko izšķirs nauda. Būtu ticis LOV, kļūtu vieglāk. Taču viņu izvirzītos kritērijus neizturēju, un pats vien esmu vainīgs. Pats sev esmu treneris, jo pats sevi un savu "pulksteni" pazīstu labāk. Cenšos mācīties visur, kur vien var. Gan Banku augstskolā, gan no ikviena, kas var dot padomu treniņos. Reāli jau Ingus stiprāks par mani, bet nezinu, kas ar viņu notika," izteicās Kazakevičs.
Savukārt Ingus Janevics ierindojās 42.vietā. Līdz 20 kilometru atzīmei viņš tikai nedaudz atpalika no līderiem, taču tad sāka strauji atpalikt.
"Kājas kļuva "tukšas" un nekustējās. Uz priekšu nemaz negāja. Bija arī domas par izstāšanos, tomēr sevi izdevās piespiest turpināt soļot. Ne tāpēc biju šurp braucis, lai noietu malā. Laikam šāds klimats man ir par karstu. Labāk patīk Baltijas klimatā soļot. Nezinu, varbūt arī netrāpījām ar sagatavošanos spēlēm.