Arī Latvijas olimpieši Pekinā pļauj apmēram to, ko iesējuši, tikai šo procesu nezinātājam izskaidrot grūtāk. Kā, piemēram, var amerikāņu žurnālistam sakarīgi pastāstīt, ka līdz gluži nesenam laikam tikai uz fanātiski vecāku un entuziastu pleciem nelielajās Latvijas pilsētiņās turētā BMX saimniecība attīstījusies līdz trešajai vietai pasaules rangu tabulā?! Kā vācu žurnālistu armijai tēlaini aprakstīt veco Dobeles smagatlētikas zāli, kurā Viktors Ščerbatihs izaudzis līdz olimpiskā medaļnieka statusam?! Kā brazīliešu kolēģim darīt saprotamus Latvijas bīčvolejbolistu treniņus Jūrmalas smiltīs februārī ar cimdiem rokās?! Galu galā, kā kolēģim no Lietuvas iestāstīt, ka mūsu basketbola valstsvienības līdzdalība Pekinas spēlēs groza bumbu tomēr nepadarīja par Latvijas delegācijas galveno sporta veidu un šai ziņā situācija nemainītos arī gadījumā, ja notiktu brīnums un dāmu vietā līdz spēlēm izlauztos vīri.
Latviešiem tradicionālā prasme līdz fanātismam cītīgi aprūpēt "savu kaktiņu, savu stūrīti zemes" sportā palaikam paveic brīnumu lietas, kā tas noticis jau tikko minētajos gadījumos (bet senāk arī kamanās, bobslejā utt.). Un notiks arī turpmāk, jo paradumi nemainās līdzi laikiem un politiskajām iekārtām. Tas nav ne labi, ne slikti — tā tas vienkārši ir.