Nemācēja atteikt
Harijs Čebrikovs atzīst, ka viņam vienmēr laimējies īstajā laikā satikt īstos cilvēkus: "49.pamatskolā bija labs fizkultūras skolotājs Pumpurs. Biju tāds pasīks, bet, pateicoties sportam, augu un kļuvu stiprāks. Pēc tam basketbolā trenējos pie Anša Raubena. Politehniskajā institūtā Sporta katedras vadītāja bija Zoja Molčanova. Tieši tāpēc arī esmu sportā, nevis, piemēram, stikla ražošanā."
Handbolā Harijs Čebrikovs, kā pats saka, ienāca nejauši, draugu pierunāts. 50.gados Latvijā parādījās šis jaunais sporta veids. "Nils Grasis Rīgas Politehniskajā institūtā izveidoja komandu, mainīja darbu, un puiši palika bez trenera. Es spēlēju basketbolu, sekoju līdz arī citām spēlēm, strādāju institūtā, tāpēc izvēle krita man. Tā jau 47 gadus trenēju RPI handbolistus, reizēm pat trīs komandas un joprojām gūstu no tā prieku."
Zelta gads
Tieši trenera Harija Čebrikova laikā Latvijas handbols piedzīvojis līdz šim spožākos laikus — 1967.gadā viņa komanda Daugava PSRS čempionātā izcīnīja bronzas medaļas. "Tobrīd sakrita, ka komandā bija daudz labu spēlētāju — Andris Gulbis, Māris Rozentāls, Jānis Vilsons, Alfrēds Jūbelis, Jānis Induss. Piedevām Latvijā bija atgriezies mūsu tobrīd labākais spēlētājs Ēriks Veldre," stāsta H.Čebrikovs. "Dažās niansēs arī paveicās. Labi nospēlējām Rīgas posmu, bet pēdējās spēles bija Kauņā. Viņu vīri finālposmā neiekļuva, bet sieviešu komanda cīnījās par zeltu. Kalendārs tika sastādīts tā, lai vakarā pirms viņu sieviešu komandas spēles bija mūsējā. Joprojām varu teikt lielu paldies lietuviešu publikai, kas mūs kolosāli atbalstīja. Lielāku medusmaizi viņiem jau nevajadzēja, ja spējām uzvarēt kādu Maskavas klubu. Tā tiešām bija komanda, kas cēlās un krita viens par otru un dzīvoja ar handbolu. Reiz Ļvovas ASK treneris pat izteica apbrīnu: "Ieeju pie taviem puišiem, bet viņi uz galda ar monētām modelē dažādas spēles shēmas. Manējie brīvajā laikā kārtis spēlē!" Manējie jau arī spēlēja, taču visi kopā meklēja ceļu, kā laukumā spēlēt labāk."
"Čebrikovs bija treneris, celmlauzis, jo viņš bija pirmais," saka Latvijas izlases tagadējais galvenais treneris Andris Gulbis. "Viņš ir staigājoša handbola enciklopēdija, un daudzos notikumos pats ir bijis klāt un tos veidojis. Es nevaru bez viņa iedomāties Latvijas handbolu, kam bijusi veltīta visa dzīve."
Nepiepildītais sapnis
Harijs Čebrikovs bijis arī ilggadējs tiesnesis. "Mana karjera šajā jomā pagriezās nedaudz citā virzienā. Viens no PSRS handbola funkcionāriem Kožuhovs reiz teica: "Sacensībās man vajadzīgi uzticami cilvēki." Baltiešiem viņš tiešām uzticējās, jo mēs dažādās aizkulišu spēlēs neiesaistījāmies un vienas vai otras komandas uzvaras labad tiesnešus nemainījām."
Čebrikovs ir bijis galvenā tiesneša vietnieks vairākās PSRS Tautu spartakiādēs, galvenais tiesnesis vairākās skolēnu spartakiādēs. "Tā bija lieliska pieredze, ko pēc tam varēju likt lietā, kad Latvija kļuva neatkarīga. Mūs sāka iesaistīt Eiropas handbola dzīvē. Esmu bijis delegāts, daži sauc — komisārs. Tā veidojas kontakti, un arī tas palīdzējis Eiropā stiprināt mūsu tiesnešu skolu."
Kad Harijam Čebrikovam jautātu, vai viņš ietu to pašu ceļu, ko izvēlējās pirms teju pusgadsmita, 71 gadu vecais, bet vēl jauneklīgais vīrs kļūst domīgs: "Dzīve handbolā man devusi ļoti daudz — draugus, interesantas tikšanās, iespēju iepazīt pasauli, neaizmirstamas emocijas. Taču sporta dēļ esmu upurējis otru ceļu, ko varēju iet." Harijs Čebrikovs bija ieguvis ķīmijas tehnologa specialitāti un sāka strādāt stikla fabrikā Sarkandaugava. "Man patika, taču kļūt par tīro administratoru un tā veidot karjeru tobrīd negribēju. Bija doma par aspirantūru, taču saistībā ar stikla ražošanu neizdevās atrast piemērotu zinātniskā darba tēmu. Tā tas arī apsīka. Iekšēja pārliecība ir, ka arī šajā jomā būtu varējis daudz izdarīt, taču diviem kungiem neizkalposi. Handbols tad jau bija paņēmis savā varā."
Čebrikova šī brīža lielākā sāpe ir handbola mazā popularitāte. "Galvenais skaidrojums — nav lielu panākumu, nav arī intereses par mums. Ar zināmu skaudību skatos uz basketbolu, jo pat ne augstākā līmeņa spēles spēj piepildīt Arēnu Rīga. Ja izlasei vienreiz izdoties iekļūt starp Eiropas 16 vai pasaules 24 labākajām komandām, rezonanse būtu pavisam cita. Gan Latvijā, gan arī ārpusē. Tagad bieži vien par mums saka — jums ir talantīgi tiesneši, labi delegāti, bet nav Eiropas līmeņa izlases. Daudzējādā ziņā mūsu situācija līdzinās volejbolam, kur nesen panākumi bija vēl lielāki un stabilāki."
Mūža darbs
Gandrīz 50 handbolā pavadītajos gados Harijs Čebrikovs ir bijis gan spēlētājs, gan prezidents. Turklāt, kad Latvija atguva neatkarību un tika uzņemta Starptautiskajā Handbola federācijā, viņš bija federācijas ģenerālsekretārs. Joprojām ir. "Esmu gan brīdinājis, ka rudenī iešu prom no šī amata. Lai pārņem jaunie! Papīri nogurdina. Sporta zālē gan jūtos jauns. Arī trīs spēles pēc kārtas varu noskatīties, ka nieks."
Sestdien handbola piecdesmitgades svinībās Harijs Čebrikovs, saukts par Hari, saņēma balvu par mūža ieguldījumu sava iemīļotā sporta veida attīstībā. Bez iebildumiem. Ar ovācijām. "Rokasbumba ir viņa mūža darbs un viņa ģimene, jo citas nav," Jānis Ķuzulis pamato, ka šī balva ir īstajās rokās. "Viņš ir liels entuziasts, ļoti cilvēcisks, inteliģents un tolerants. Džentlmenis, tāpēc bija autoritāte Padomju Savienībā un tagad tiek cienīts Eiropā.