Mūsu masieris Mareks iedeva man apsēju, piereģistrējos startam un tikai reģistrācijas otrajā zāle sapratu, ka nevarēšu veikt pat paātrinājumu. Tāpēc pateicu tehniskajam personālam, ka atsaucu dalību. Pats sāpīgākais, ka nekas neliecināja par iespējamo traumu. Nekādu nepatīkamu sajūtu, laba fiziskā forma un še tev - viss un beigas.”
Olijars arī asi vērsies pret Latvijas presi, paužot, ka “mūsu sporta presē dominē žurnālisti, kas enerģiju rod no pāri darījumiem un neveiksmēm. Visu, ko es tagad redzu presē saistībā ar manu nestartēšanu Pekinā, savādāk kā par šakāļu izgājieniem nosaukt nevar (..) Cilvēki atceras: tas lūk ir pasaules čempions, tas ir pasaules rekordists, mani pazīst kā Eiropas čempionu. Un tikai mūsu valstī galvenais ir, cik reizes man ir bijušas traumas, kad esmu kritis, utt. Un nevienu nerausta. Skaita nevis titulus, bet neveiksmes. Un liek uz to vēl lielus akcentus! Fantastiska necieņa. (..) Man apnikušas arī rakstošās brālības pastāvīgās pārdomas par to, ka man ir psiholoģiskas problēmas. Cilvēki, kas man pazīst, ļoti labi zina, cik es labi sevi varu motivēt un koncentrēties pirms svarīgākajiem startiem. Neskatoties pat uz slikto fizisko gatavību. Nebūtu man tādas īpašības, nekļūtu par Eiropas čempionu un vicečempionu. Manā kolekcijā ir astoņas medaļas, arī no martā Valensijā notikušā pasaules čempionāta, par ko visi „gudrinieki” nez kāpēc jau ir aizmirsuši.”
“Man patiešām kaut kā fatāli neveicas pasaules čempionātos vasarā, taču nevienā no tiem es neizgāzos neuzņēmības vai nepietiekamas sagatavotības dēļ. Pie visa vainīgas muļķīgas, negaidītas traumas. Nevaru tam atrast izskaidrojumu. Pie mums, savukārt, es tieku pasniegts kā tāds sliņķis, kurš neprot trenēties vai kuram „māmiņa" ir ne to iedevusi uzēst, utt. Viens kungs no laikraksta „Diena" vispār pārkāpa visas robežas, faktiski apvainojot mani kaut kādu mistisku preparātu lietošanā, kas arī bijis par traumas iemeslu. Diemžēl, šis šakālis arī atrodas šeit Pekinā,” raksta Olijars.