Logi gar desmitiem kilometru garajām olimpiskajām trasēm un ap objektiem vakaros te ir tumši, ļaujot izlepušajiem ārzemniekiem sacensties asprātībās par tematu, ko un kur šajā laikā dara īrnieki.
Patiesībā smiekli laikam gan būs nevietā, jo grūti iedomāties kaut cik pieņemamu veidu, kādā būtu iespējams tik nozīmīgu 12 miljonu pilsētas daļu uz mēnesi izbrīvēt tikai olimpiešu vajadzībām.
Nenoliegšu, ka citās spēlēs tradicionālo vairākkārtējo drošības pārbaužu aizstāšana ar vienu kontroli — pie viesnīcas ieejot "slēgtajā" zonā — ļauj ietaupīt laiku, nervus un atvieglo gan dzīvi, gan darbu. Pa ceļam autobusi gan iebrauc arī "netīrajā" pilsētas daļā, bet šoferi ir saņēmuši stingras norādes neapstāties un disciplīnas ievērošanu acīmredzot garantē ne tikai pašu stūres vīru sirdsapziņa vien. Katrā ziņā rīkotāju pārliecība — zinām, ka patiešām visu zinām un kontrolējam, — ir gana pamanāma. Un tās nostiprināšanai nebūt nav vajadzīgi vīri ar iespaidīgiem šaujamajiem rokās (kā tas bija demokrātiskajās Atēnās).
Pietiek, piemēram, ar izteiktu kārtības mīlestību, kas izpaužas gan palīgstrādnieku militārajā stājā, gan, piemēram, vēlmē pie ieejas tūristu pārpildītajā Tjaņaņmiņas laukumā apmaiņā pret vienkāršu informācijas lapiņu pierakstīt manus akreditācijas datus. Bet varbūt tā bija tikai statistika, nevis totālas kontroles elements, kā likās līdzās stāvošajam amerikāņu tūristam.