Zinu, ka man ir fani gan Rīgā, gan Vecumniekos. Un Vecumnieki prasīja 90 metrus. Bet ceru, ka pēc sudraba medaļas piedos. Rīgā viens čoms par medaļu no prieka solīja izmest televizoru pa logu. Noteikti palīdzēja arī Sintas (Ozoliņas) klātbūtne – mēs bijām gatavi tam, ko paveicām. Mēs šeit esam sasnieguši savus mērķus. Palīdzēja arī tas, ka šeit bijām jau trīs nedēļas, un biju pieradis pie karstuma. Somi lika sev klāt ledu, bet es jutos komfortabli. Tikai vajadzēja tikt pāri sasprindzinājumam, kas vajāja sacensībās.
Latvijas čempionātā uzmetu 79, nākamajā dienā treniņā brīvi – 85 metrus, aizbraucu uz sacensībām ārzemēs – 87, atbraucu mājās – 84. Trenere Eiduka mani visu sezonu dažādos veidos lūdza, lai beidzot
saņemos un uzmeta kā nākas! Šeit nebija citu variantu. Tā nu sanācis, ka svarīgākie man bijuši pēdējie metieni – Eiropas čempionātā Gēteborgā pēdējā aizmetu 85 m, šeit kvalifikācijā pēdējais un vienīgais nodrošināja vietu finālsacensībās. Un tagad arī. Bija arī spīts, jo kaut kur jau biju uzrakstīts, ka mani griesti ir iekļūšana finālsacensībās. Kāpēc treniņos metu, bet sacensībās ne? Ja kāds man to pateiks priekšā, būšu ļoti priecīgs. Varbūt tāpēc, ka netraucēja baltā līnija. Treniņos jau to var pārkāpt. “
Vai varu uzvarēt Torkildsenu? Nezinu. 90 metrus treniņos vēl neesmu metis, taču arī viņš ir tikai cilvēks. Arī mans tālākais metiens vēl nav bijis.”