Pavasarī neslēpu savu negatīvo attieksmi pret Nenada Trajkoviča iecelšanu galvenā trenera amatā, un šis turnīrs apstiprināja, ka izvēle nav bijusi vislabākā. Pirmām kārtām, Trajkovičs nav spējis saliedēt komandu. Ne treneru kolektīvu, ne spēlētājus, kuri kursēja paši par sevi. Viņš nebija pietiekami liela autoritāte un nekontrolēja situāciju komandā.
Trajkoviča lielākais nopelns bija aizsardzības sakārtošana. Tiesa, pēdējā spēlē portugāļi prata izmantot šīs sistēmas mīnusus, bet nekādas korektīvas spēles gaitā netika ieviestas. Vispār Trajkovičs neelastīgi reaģēja uz spēles gaitu, tāpēc Latvijas izlase nesagādāja pretiniekiem pārsteigumus.
Uzbrukuma organizācija bija slikta, un paveicās, ka pretinieki nespēja to izmantot. Pret uzsvaru uz Biedriņa izmantošanu nav ko iebilst, taču tas tika netika darīts pietiekami kvalitatīvi. Gan Biedriņš, gan Bērziņš bija ātrākie centri grupā, taču šī viņu īpašība netika pietiekami izmantota. Viss notika serbu stilā — palēni, neelastīgi, paļaujoties uz individuālo meistarību. Taču pretinieki pamazām atšifrēja Andri, un augstākas klases komandas to izdarīs vēl ātrāk. Savukārt latviešu tradicionālais ātrums palika neizmantots.
Neredzu iespēju, ka Trajkovičs varētu savākt šo komandu, tāpēc bez pārmaiņām komandas vadībā rezultāts finālturnīrā nebūs labāks kā pēdējos čempionātos, bet būs sliktāks, nekā varētu būt. Nepieciešamas pārmaiņas — vispirms tiekot skaidrībā par kļūdām un tad vienojoties par to risinājumu.
Vēl nesen par jauniem dēvētie spēlētāji jau sasnieguši sportiskā brieduma gadus. Krājas nogurums, traumas un diemžēl arī negatīvas emocijas pēc spēlēšanas valstsvienībā. Līdz šim daudziem trūcis motivācijas un prasmes kaut ko ziedot, lai sasniegtu augstu sportisko rezultātu. Ja tāda motivācija netiks atrasta — pēc gada no Eiropas čempionāta brauksim mājās ar kārtējiem zaudējumiem. Bet motivācijas līmenis ir atkarīgs gan no katra spēlētāja individuāli, gan no kopējās gaisotnes, ko nosaka izlases vadītājs.
Iespējams, pie valstsvienības stūres vajadzīgs autoritatīvs ārzemju speciālists. Iespējams, vajadzīgs visu Latvijas labāko treneru kopdarbs, kā 1996.gadā. Jādomā, jo citas iespējas šai Latvijas basketbolistu paaudzei, visticamāk, nebūs.