Ceļā uz Pekinu no Latvijas komandas rokas krita gan nadzīgās lietuvietes, gan atlētiskās francūzietes, gan neaprēķināmās angolietes, gan sīkstās japānietes. Var teikt, ka neapmierinātības sajūtā, kas palikusi pēc 9.vietas olimpiskajā turnīrā, iekšā ir vairāk komplimentu nekā visa iepriekšējā spēlētāju paaudze dzirdējusi visā savas karjeras laikā. Dod dievs, pārskatāmā nākotnē to piedzīvot vēlreiz.
Par to — nākotni — tika runāts jau tūlīt pēc neveiksmīgās spēles ar Korejas komandu. Optimisms piestāv pat zaudētājiem, tāpēc gribētos ticēt, ka teksti par līdzdalību Londonas spēlēs un Pekinas notikumu svētīgo ietekmi uz valstsvienības turpmāko attīstību teicējiem nāca no sirds.
Taču realitātes izjūta čukst priekšā, ka pašreizējam komandas modelim brauciens uz Pekinu var palikt karjeras augstākā virsotne. Kas zina, kādā sportiskā formā un veselības stāvoklī komandas nebūt ne daudzās līderes sagaidīs nākamvasar Rīgā paredzēto Eiropas čempionātu. Tāpēc šoreiz nepaveiktais — nespēja atteikties no vilinošā piedāvājuma piedalīties FIBA Diamond Ball turnīrā, nebūt ne perfektā trāpīšana sportiskās formas un aklimatizācijas smailē, komandas emocionālās stīgas atslābums (vai pārslodze) — pēc gadiem atskatoties kaulā kodīs vēl sāpīgāk.
Tostarp dažā ziņā Pekinas pieredze pozitīvas dividendes var sagādāt vēl daudzus gadus uz priekšu. Ja basketbola aprūpētāji pratīs lietišķi izvērtēt olimpiskās pieredzes gaišās un tumšās puses. Ja pratīs pateikt paldies ne tikai visiem valstvienības darbā iesaistītajiem, bet arī tiem desmitiem treneru, kuri pielikuši roku pašreizējo spēlētāju izaugsmei un turpina audzināt jaunas. Un pats galvenais — ja pratīs nosargāt un gudri attīstīt to mazo meiteņu simtu interesi, kuras tagad grib spēlēt "kā Anete, Ieva, Liene vai Gunta".