“Šis ir laimīgākais brīdis, par ko pirms spēlēt pat sapņot
nedrīkstēja,” Mārtiņš Pļaviņš runāšanu savienoja ar autogrāfu
sniegšanu, fotografēšanos un telefonsarunu ar draudziene Lieni. “Es
gandrīz nosirmoju, kad trešajā setā zaudējām četrus punktus pēc kārtas
un rezultāts kļuva 7:9. Spēka gandrīz vairs nebija, taču arī viņi
bija ne mazāk noguruši. Taktika bija skaidra – servējām pa Hoijeru, jo
vienīgo uzvaru savstarpējās spēlēs bijām guvuši, kad bija spiediens uz
viņu. Pirmajā setā Saša ļoti labi sabloķēja tieši Hoijeru, jo ar
Hoišeru blokā galā netikām. Varējām uzvarēt arī divos setos, jo pie
21:20 Sašam izdevās laba serve, taču nenospēlējām pilnīgi pareizi.
Esam izdarījuši vairāk, nekā kāds no mums gaidīja, esam iepriecinājuši
Latviju, jo draugos ar apsveikumiem ir pilna pastkaste. Visu uzreiz
pat nevar izlasīt. Par to, ar ko jāspēlē ,tagad nav ko domāt. Jāiet
laukumā un jāspēlē kā pret šveiciešiem un amerikāņiem. Un jālauž ritms –
slikta spēle, laba spēle.”
Aleksandrs Samoilovs spēku un emocijas bija atstājis laukumā:
“Grūtākais sākās no otrā seta beigām, jo spēka palika arvien mazāk.
Bet mēs izturējām līdz galam! Pietiks laika, lai labi sagatavotos
nākamajai spēlei. Nav pat svarīgi, kas nāks pretī, jo varam uzvarēt
ikvienu. Lai tik spēle neiekrīt no rīta!”