"Nav man komentāra," sašutis vēl pusstundu pēc sacensībām bija Artūrs. Ievilcis elpu, tomēr sāka šķetināt neveiksmes kamolu. "Gatavojāmies visu gadu līdz šim brīdim, tāpat visu laiku bijām treniņnometnēs un es izgāzos kā veca sēta. Reāli mēs bijām gatavi un pat vairāk. Nepaveicās. Konkurence bija sīva. Piemēram, Ķīna un vēl daži, es gan viņiem neesmu īpaši sekojis līdzi, bet pagājušajā gadā viņi nav rādījušies, tikai pirms diviem gadiem startējuši. Tagad visi ir vienā katlā samesti, tāpēc arī bija tik nopietna konkurence. Gribu pateikties visiem, kuri turēja īkšķus, sekoja līdzi un uzmundrināja. Piedodiet, diemžēl nesanāca. Nav attaisnojuma vispār. Rezultāts – maziņš. Vienīgais raušanā priecē, ka kaut kā saņēmos uz trešo gājienu. Grūšanā jau nu vispār – nav komentāru."
Grūšanas disciplīnā, nenoturot stieni virs galvas, Artūrs salieca vienu roku un palaida stieni sev aiz muguras. Jaunā svarcēlāja Rebeka Koha, kura arī bija atnākusi uz mediju zonu, par šo gājienu bija izbrīnīta, jo nekad iepriekš nebija redzējusi, ka kaut kas tāds ar Artūru būtu noticis. Plēsnieks sākotnēji bija izvairīgs šīs epizodes komentēšanā, bet tad atklāja nianses. "Kurš gan grib sūdzēties, ka kaut kas sāp? Man plecs ik pa brīdim traucē. Neiegāja īsti vietā, tāpēc arī es pakāpos atpakaļ un nenofiksēju svaru. Labāk tādās reizēs nomest stieni, nekā traumēties."
Psiholoģiskā gatavība arī neesot bijusi augstākajā līmenī. "Nesavācos, jo, iespējams, vajadzēja pagulēt pa dienu vairāk, bet mani kaut kas mocīja – nenāca miegs. Visu laiku kaut kādas domas līda galvā – laikam jau uztraukums bija. Naktī gan biju labi izgulējies."
Pirms četriem gadiem Londonas olimpiādē Plēsnieks ieņēma 7. vietu.