“Patiešām sāp sirds. Pēc tam, kad izšāvu 181 punktu radās domā, ka tieši šeit būs iespēja pielikt skaistu punktu modernajai pieccīņai. Nesanāca. Tāpēc vēl nesaku nē. Bet gribu pateikties visiem, īpaši ceļu policistiem, kas Rīgas sastrēgumos man palīdzēja labi sagatavoties spēlēm. Tik daudz punktu šaušanā, paukošanā un peldēšanā olimpiskajās spēlēs nebiju nopelnījusi. Paukošanā, kaut arī protesta izskatīšana par pistoli turpinājās, jutu, ka man šos punktus atņems. Tomēr cīnījos vēl azartiskāk un nevienai punktus dāvināt netaisījos, kaut piedāvājumi bija.
Jāšanā izdarīju maksimumu, lai savāktu pirms tam “sačakarētu” zirgu. Treniņlaukumā mani pat nometa zemē un uzkāpa uz kājas. Sagrupējos kamolā, lai neciestu vairāk. Man prasīja, vai nevajag ambulanci. Taču īsta pamata zirgu mainīt nebija, jo viņš visus šķēršlus bija pārlecis. Arī es to izdarīju. Pirms skriešanas kāju sašpricēja, un nebija pat runas, ka nepabeigtu sacensības. Zināju, ka vienubrīd kāja var neizturēt, bet izturēja. Biju braukusi šurp pēc medaļas, tāpēc piecpadsmitā vai 25.vieta – tas gan nebija sevišķi svarīgi.
Man pat grūti komentēt, kas gadījās ar pistoli. Nevienu nevar vainot. Tas ir mehānisms, kam ik pa brīdim kaut kas var atgadīties. Pirms sacensībām viss tika pārbaudīts. Tomēr atgadījās visnepiemērotākajā brīdī. Tas ir jāņem vērā, jāmācās un jātrenējas tālāk.”