Austrālijas pilsētai Melburnai ir īpaša vieta Latvijas sporta vēsturē — tieši tur 1956.gadā šķēpmetēja Inese Jaunzeme izcīnīja pirmo olimpisko zelta medaļu. Uz Sidneju Jaunzemes kundze brauca kā Sidnejas Latviešu biedrībā iekārtotā saviesīgās dzīves centra namamāte, un pats svinīgākais notikums šajā celtnē bija vingrotāja Igora Vihrova sveikšana olimpiskā čempiona statusā. Pirmo reizi pēc sacensībām olimpiskajā arēnā skanēja Dievs, svētī Latviju!
Interesanti, ka spēļu priekšvakarā Vihrova iekļaušana olimpiskajā komandā šķita diskutējama. Igors gan bija izcīnījis Latvijas vingrotāju vienīgo ceļazīmi, taču 1999.gada pasaules čempionātā Jevgeņijs Saproņenko bija ticis pie sudraba medaļas lēcienā. Vicečempiona palikšana mājās neizskatījās loģiska, un vingrotāju pārstāvju apgalvojumi, ka arī Vihrovs Sidnejā varot pretendēt uz augstu vietu izklausījās pēc taisnošanās. Taču nē — Sidnejas SuperDome arēnā vingrošanā daudzpusīgais Vihrovs visus spēkus sakoncentrēja brīvajām kustībām, iekļuva finālā, un tur viņa enerģiskais un precīzais vingrojums tiesnešiem lika aizmirst par sāncenšu tituliem — 9,812 punkti nodrošināja zeltu!
Tikpat koncentrēti un emocionāli sešas no septiņām cīņām uz olimpiskā tatami aizvadīja džudists Vsevolods Zeļonijs (bronza), tikpat mērķtiecīgi 50 km soļošanas distanci veica Aigars Fadejevs (sudrabs). Abi savulaik bija pabijuši talantu statusā, abi bija paguvuši izbaudīt neveiksmju un neattaisnoto cerību sūrumu, un abi tieši Sidnejā sasniedza to ķermeņa un dvēseles stāvokli, kad neveiksmes atkāpjas.
Principā tādu mirkļi varēja būt vairāk, taču Olimps nežēlīgi sijāja censoņus. Muļķīga sadursme iesildīšanās laikā aprāva Latvijas riteņbraucēju trijnieka — Ivo Lakuča, Viestura Bērziņa, Aināra Ķikša — daudzsološi sākto ceļu pēc augstas vietas olimpiskajā sprintā. Pavisam domīgs mājup brauca svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kura konkurenti Sidnejā pēkšņi bija kļuvuši krietni stiprāki nekā agrāk. Pozitīva dopinga analīze anulēja airētāja Andra Reinholda ilggadējo darbu…
No olimpiskā ciemata pa žoga spraugām izlīda ziņas, ka Latvijas delegācijas mītnē uzdzīve dažbrīd situsi augstu vilni un kāds "jaunais un perspektīvais" pilnās burās pateicis acīs, ko domā par LOK prezidentu Vilni Baltiņu. Taču putas ar laiku nostājās, bet Baltiņš Rīgā atgriezās bez ūsām, kas pompozā ceremonijā bija kritušas no pirmā medaļnieka Zeļonija rokas. Pilnais medaļu komplekts aizēnoja visu pārējo.