Dzimusi latgaliete, Valentīna Eiduka sevi uzskata par īstenu rīdzinieci, jo visa apzinātā dzīve aizritējusi galvaspilsētā. "Esmu grišķenes meitene no Valmieras ielas. Mācījos 15.pamatskolā, vēlāk 6.vidusskolā. Rāpāmies pāri Daugavas stadiona žogam, lai slidotu. 16 gadu vecumā brālis mani atveda uz šo pašu stadionu pie trenera Kārļa Libera, un sāku mest šķēpu. Uzreiz iepatikās — kā šķēps lido, cik skaists ir krustsolis. Tu met, gandrīz vai dejojot, un kurai meitenei gan nepatīk dejošana!" Valentīnas karjeru, kas ilga 14 gadu, vēlāk veidoja divi vadošie Latvijas šķēpa mešanas speci Alberts Putāns, kas līdz olimpiskajam zeltam aizveda Inesi Jaunzemi, un Valentīns Mazzālītis, kas atrada citu olimpisko čempionu Jāni Lūsi. Tā, it kā dejojot, Valentīna astoņas reizes kļuva par Latvijas čempioni. 1963.gada PSRS Tautu spartakiādē Valentīna bija ceturtā, ko pati uzskata par savu lielāko sasniegumu. Tālākais metiens viņai izdevās 1964.gadā — 52,97 m. "Tālaika un pašreizējos metienus nevar īsti salīdzināt, jo bija citi šķēpi."
Pirmais loms
Loģiska bija arī treneres karjera. "Mācījos Fizkultūras institūtā un, protams, daudz vairāk gribēju būt trenere, nevis fizkultūras skolotāja. Laimējās, jo Dinamo Sporta skolas direktore Irma Jaunzeme piedāvāja darbu, un esmu pateicīga viņai par visu, kas vēlāk bijis." Jau pašā karjeras sākumā jaunajai trenerei trāpījais pirmais lielais loms. Astrīda Ostrovska Vissavienības skolnieku spartakiādē izcīnīja otro vietu. "Trenerim ir ļoti svarīgi atrast īsto audzēkni. Izdodas — tas vairo turpmāko strādātprieku."
Par svarīgu posmu Valentīna uzskata astoņdesmitos gadus, kad viņas audzēkņi Jurijs Smirnovs, Arnis Šimkus, Ieva Skrastiņa bija dažāda vecuma PSRS izlašu kandidātu lokā. "Arī pati braucu uz treniņnometnēm, daudz ko varēju mācīties no citiem treneriem un papildināt, ko biju pārņēmusi no Putāna un Mazzālīša." Tomēr nevienam no viņiem lielas uzvaras gūt neizdevās. Nācās gaidīt nākamo "izlaidumu". "Ar gaidīšanu vien nepietiek. Tomēr tagad daudz kas ir savādāk nekā pirms 30 gadiem. Tad staigāju pa skolām un meklēju. Bija acs, lai pateiktu, vai varētu būt šķēpmetējs. Tā arī atradu Ostrovsku. Tagad daudz kur ir priekšā basketbols un citas sporta spēles. Vieglatlētika bērniem nešķiet tik interesanta, tāpēc īstos atrast grūtāk."
Izkapts un akmens
Tomēr liktenis V.Eidukai bijis labvēlīgs, un viņas kontā ir jau pieci olimpieši: Voldemārs Lūsis, Inga Kožarenoka, Vadims Vasiļevskis, Sinta Ozoliņa un Ainārs Kovals. Atēnās Vasiļevskis izcīnīja olimpisko sudrabu, Pekinā to pašu atkārtoja Kovals. Eiduka bija vienīgā trenere, kuras trīs audzēkņi iekļuva finālsacensībās. Ozoliņa laboja Latvijas rekordu, pirmo reizi raidot šķēpu pāri 60 metriem. "Sinta ir malacis — sezonas galvenajā startā sasniedza savu labāko rezultātu. Viņa atnāca pie manis no Ventspils, jo sāka mācīties Rīgā. Vadims ir manējais jau no bērna kājas, viņa attīstība ir bijusi manu acu priekšā. Ainārs pabeidza Murjāņus un tad pārgāja pie manis. Vēl trenējas arī Andris Anškins (arī metis tālāk par 80 m — 81,80 — aut.)." Arī Pekinā no Latvijas šķēpa metējiem gaidīja medaļu. Vairāk no Vasiļevska. Varbūt pievīla pēkšņā saaukstēšanās, varbūt pārliekā vēlme tikt pie otras olimpiskās medaļas. Taču pēdējā metienā izšāva Kovals, un olimpiskais sudrabs atkal ceļoja uz Latviju. "Pirms pēdējā metiena nācās skarbāk uzsaukt, lai ašāk ieskrienas. Viņu visu sezonu vajāja kaut kādas psiholoģiskas problēmas, taču šis metiens izdevās ļoti labs. Malacis, ka spēja saņemties un pārvarēt sevi."
Valentīna tagad varētu baudīt daudz mierīgāku dzīvi, taču tas nu nemaz nav viņas dabā. "Nu, nevaru nosēdēt uz vietas! Man joprojām patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem, arī pati jūtos daudz jaunāka!" viņa pasmejas.
Šobrīd gan nav tas vieglākais laiks, jo abi vadošie audzēkņi ir tik ļoti atšķirīgi. Kā izkapts un akmens. "Jau divus gadus abu starpā nav kontakta. Tas man uzliek dubultslodzi. Labi vēl, ka Sinta ir pa vidu. Tomēr Sinta draudzējas ar Aināru un ir viņa pusē. Bet visi ir manējie, un cenšamies izdarīt visu, cik labi vien var. No otras puses — šāda konkurence ir vajadzīga. Nebūtu tās, varbūt nebūtu arī Aināra sudraba."
Ko nezina somi
Pekinas olimpiskā stadiona labirintos Valentīnu Eiduku līdz ar Latvijas žurnālistiem lenca arī bariņš somu. "Vai tiešām viņai Pekinā ir trīs olimpieši, vai tiešām gan Vasiļevskis, gan Kovals ir viņas audzēkņi, vai tiešām trenerītei jau ir vairāk par … gadiem?" Viņa tikai māja ar galvu. Sirdī vēl kremta Vasiļevska neveiksme, bet Kovala sudrabs vēl īsti nebija apjausts. Somi un ne tikai viņi Eidukai ik pa brīdim piezvana un aicina padalīties pieredzē. Kaut labu šķēpa mešanas speciālistu viņiem pašiem gana. Un labi vēl, ka viņi nezina, ka mūsu slavenā trenere ir iespiesta šaurā vienistabas dzīvoklītī un spiesta pārtikt teju tikai no pensijas. Pili diez vai arī somi piedāvātu, tomēr cilvēka cienīgākus dzīves apstākļus gan. "Par manām sadzīves problēmām nevajag rakstīt," bilst Valentīna. "Citādi teiks, ka es atkal žēlojos. Ja ir pamats, par ko sūkstīties, tad par treniņapstākļiem." Kad esam Daugavas stadiona (kas pagaidām vēl ir arī vieglatlētu mājvieta, valsts galvaspilsētā teju vienīgā), manēžā viņa rāda: "Redzi, viena siena jau brūk. Mēs ar pildbumbām to pamazām gāžam. Kad nav futbola, lielie var mest šķēpu galvenajā arēnā. Tikai tad. Bet rezerves laukumā ieskrējiena celiņā toč var kājas izmežģīt. Labi, ka tagad ziemā Olimpiskajā centrā mums ir labs stūris treniņiem. Neprasām jau zelta kalnus — būtu mums kaut daļiņa tās naudas, kas apgrozās basketbolā vai futbolā."