Slovēņu piemērs

Ir vairāki labi spēlētāji, bet labas komandas pagaidām nav.Tam ir arī savi iemesli. Volejbols, ko spēlējam tusiņos, ļoti atšķiras no tā, kāds tiek rādīts pat Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīros. Kā tanks no Šveices pulksteņa. Dažās treniņdienās, pat dažās nedēļās panākt, lai pulkstenis sāk nevainojami tikšķēt, ir gandrīz neiespējami.Bet Latvijas izlases pamatsastāvam, lai sagatavoties šim turnīram, šoreiz bija dota knapi nedēļa. Īpaši uzskatāmi tas bija redzams uz slovēņu fona. Šī spēle uzdzina zināmu bezcerību un sajūtu, ka līmenī tuvinamies azerbaidžāņiem. Mačs pret 1996.gada olimpiskajiem čempioniem holandiešiem atgrieza nelielu cerību. Gan ar atrunu, ka atlikušajos treniņos tiks izdarīts maksimālais un turnīrā Mariborā VISI, kas tiks pie vārda, parādīs savu maksimālo spēli.Arī tuvākā perspektīvā nerādās iespēja, ka izlase varētu kopā trenēties mēnesi vai vairāk. Iespējams, risinājums nav jāizdomā. Tas reiz jau ir bijis šepat Latvijā, un tagad to ļoti sekmīgi dara slovēņi un mēģina arī igauņi. No diviem variantiem: spēcīgi klubi — spēcīga izlase vai superklubs — spēcīga izlase, viņi izvēlējušies otro. Superklubā ir iespējas koncentrēt materiālos resursus un valstī palikušos labākos spēlētājus. Šādā veidā vismaz komandas kodolam nebūtu sapratnes problēmu laukumā. Dažus "ārzemniekus" sastāvā iekļaut būtu vieglāk. Protams, ja šim klubam netrūktu savam līmenim atbilstošu spēļu. Vietējais čempionāts no tā varbūt arī ciestu, jo pārējiem atliktu tikai cīņa par medaļām. Tomēr volejbols agrāko popularitāti atgūs tikai tad, kad izlasei būs panākumi. Pat saspringts valsts čempionāta fināls to nekompensēs. Tas, protams, ir tikai viens no variantiem.Tiesa kas tiesa, izlases sniegumā Roterdamā atpalicība bija vērojama ne tikai kolektīvās, bet arī individuālās meistarības niansēs — servēs, servju uzņemšanā. To pamati tiek likti sporta skolās, kuru (īpaši RVS, kam tuvojas arī MSĢ) produktivitāte pēdējos gados gājusi uz leju. Bet tas jau ir cits stāsts.