Viņas draudzīgi aprunājas ar katru jaunpienācēju un labprāt izstāsta par saviem pieticīgajiem, bet iepriecinošajiem laimestiem. Nogurusi oficiante uz paplātes piedāvā pienu. Viņas nedabiski garie, blondie mati dīvaini kontrastē ar pusmūža sievietes seju. Daži vecāki pāri, tikko baudījuši brokastis tuvējā restorānā, kas strādā 24 stundas diennaktī, atkal dodas spēlēt. Viesnīca atrodas vecajā Lasvegasā, un kazino apmeklētāji te lielākoties ir pensionāri.
Ar Kasparu Kambalu esam sarunājuši satikties pie viesnīcas. Viņš piebrauc tikko mazgātā Mercedes-Benz S 550. Starp nedaudz noplukušajām, butaforiskajām kazino ēkām mašīnu var labi pamanīt. Sasveicinoties ievēroju Kaspara rokas — garas, slaidiem pirkstiem un koptiem nagiem. «Tur, kur es mazgāju mašīnu, blakus ir manikīra salons. Kamēr mazgā mašīnu, es varu sakopt rokas. Vieglāk treniņā, un vispār — rokām jābūt kārtībā,» viņš piebildīs vēlāk, kad būsim nedaudz iepazinušies.
Esam vienojušies, ka man būs iespēja piedalīties abos Kaspara treniņos — boksa un fiziskās sagatavotības nodarbībās. Vispirms braucam uz netālo Ričarda Stīla boksa klubu. Stīls ir Kaspara pirmais boksa treneris, kurš veido cīņas plānu un stratēģiju. Otrs treneris ir profesionāls bokseris divkārtējais pasaules čempions kikboksā Devejs Kūpers, boksa pasaulē pazīstams ar iesauku Melnā Kobra. Ričardu Kaspars pirmoreiz satika 1998.gadā. Stīla boksa zāle atradās ēkā, kurā strādāja Kaspara nākamā sieva Džesika. Kaspars studēja Nevadas universitātē Lasvegasā un aktīvi spēlēja basketbolu.
Stīlam jau bija pieredze ar basketbolistu Maiklu Grāntu, kuru viņam ar panākumiem bija izdevies pievērst boksam. «Stīls mani pierunāja. Viņš paskatījās uz mani un teica: «Atnāc uz boksu! Pamēģini!» Tā es sāku. Vasarā, kad beidzās basketbola sezona. Sāku mazliet sist zālē pie Ričarda, tad mājās. Man jau bokss vienmēr ir bijusi tāda slēpta mīlestība,» Kaspars stāsta, pirms sācies treniņš. «Man ir ļoti liels respekts pret viņu. Viņš bija mācītājs mūsu kāzās. Viņš man ir kā skolotājs un kaut kādā ziņā kā tēvs.» Savukārt Stīls savu izvēli intervijā Lasvegasas avīzei Las Vegas Sun pamato ar to, ka viņam «patīk īpašības, ko viņš redz Kambalā, īpaši cīņas spars, kas attīstījies basketbola cīņās zem basketbola groza».
Pēc mirkļa melnā mersedesā pie zāles piebrauc Stīls. Sākas Kaspara treniņš, arī troksnis un jautrība. Stīls izvaicā mani par vīru un bērniem, stāsta, ar kādām kinozvaigznēm ticies, un jautā, vai es nevarot viņam noorganizēt tikšanos ar Baraku Obamu. Laikam jau sapratis, ka neesmu cilvēks, ar kuru vērts pārrunāt boksa stratēģijas un taktikas noslēpumus. Uz jautājumu — kā jūs vērtējat Kaspara izredzes boksā? — Stīls atbild: «Viņš būs nākamais pasaules čempions.»
Ričards Stīls boksa pasaulē ir pazīstams vairāk nekā 40 gadu. 1963. un 1964.gadā izcīnījis ASV jūras kājnieku čempiona titulu. 1964.gadā bijis ASV olimpiskās izlases kandidāts. 1970.gadā viņš sāka strādāt par tiesnesi un šajā statusā aizvadījis vairāk nekā 160 cīņu par pasaules čempiona titulu, tai skaitā piecas ar bijušo pasaules čempionu smagajā svarā Maiku Taisonu. 2000.gadā Ričards Stīls beidza tiesneša karjeru un tika uzņemts Boksa slavas zālē.
Treniņa laikā Ričards laiku pa laikam atkārto Kasparam: «Neļauj bailēm sevi pārņemt! Izmanto bailes, lai sistu!" Vēlāk es Kasparam jautāju, vai tas palīdz. «Es nezinu, vai man palīdz, ka tā saka, bet tā ir tāda diezgan normāla psiholoģija. Ja tu tā padomā, tad ... Ričards vienmēr salīdzina ar sevi. Viņš man stāsta: «Kad es kāvos un kāds man pietuvojās, un gribēja sist, es baidījos. Tomēr es tās bailes izmantoju, lai sistu pretī. Neatkāpjoties, vārdu sakot, lai strādā rokas.»
Boksā Kaspars nopietni sāka trenēties pirms astoņiem mēnešiem. Šajā laikā aizvadījis divas cīņas amatieru konkurencē, abās uzvarējis ar pārliecinošu nokautu (2:0). 11.janvārī Ņūorleānā notika Kaspara pirmā cīņa kā profesionālam bokserim. Četri raundi pret Alvaro Moralesu beidzās ar neizšķirtu (1-0-2).
Kaspars šo cīņu uzskata par veiksmīgu: «Man jau vēl nav nekādas pieredzes boksā. Moraless kopš bērnu dienām ir trenējies. Viņam ir bijušas 160 amatieru cīņas. Man bijušas divas.»
Jautāju Kasparam, kādu viņš sevi redz cīņas laikā. Kādu viņš gribētu sevi redzēt? «Es mēģinu izveidot savu stilu. Ir divu veidu bokseri: tādi, kas boksējas vairāk tehniski, un tādi, kas zvetējas. Inteliģentie un kaušļi. Es gribu būt pa vidu — ar labu tehniku, bet, kad jāiesit, tad var iesist. Es gribu būt tāds inteliģentais kauslis.»
«Ko tavam ķermenim nozīmē pāriešana no basketbola uz boksu?» atceros filmās par boksu redzētās asiņainās epizodes. «Ķermenis tagad sāp daudz biežāk. Piemēram, šodien mani neviens nesit, bet, kad treniņos sparingo, tā pati cīņa vien sanāk. Lai arī ar ķiverēm. Bokss ir traumējošs, ja sevi neaizsargā un netur rokas priekšā sejai,» viņš smejas un piebilst, ka sācis ar boksu nodarboties pietiekami vēlu. «Mums uz zāli nāk viens puika. Viņam ir 11 gadu un bijušas apmēram 50 cīņas. Viņam ir sists pa galvu visu laiku. Salīdzinājumā ar to, cik reižu man iesitīs… Salīdzinot ar basketbolu, tas tehniski ir pavisam cits sporta veids. Basketbolā tas, ko es daru šodien, notiek tikai priekšsezonā. Tu aizbrauc uz treniņnometni un tad riktīgi vālē. Te man nav sezonas, te katru dienu, visu gadu man ir divi treniņi dienā. Izņemot svētdienas.»
«Tā taču tomēr ir kaušanās. Tu kļūsti agresīvāks arī ikdienā?» mani jautājumi boksa cienītājiem droši vien šķiet muļķīgs jūtelīgums. Kaspars mēģina paskaidrot: «Iedomājies! Sievietēm to varbūt grūtāk iedomāties... Katrs puika var atcerēties, kā skolā pēc stundām tiek sarunāts — iesim kauties! Tu zini, ka kausies, tu par to domā, gatavojies. Puiku vecumā kauties nozīmē divas minūtes cīņas, bet iedomājies, ja tā sajūta tevī ir divas nedēļas. Tu to jūti. Tu domā — man pēc divām nedēļām ir jākaujas. Tu zini: vai nu tevi piekaus, vai tu piekausi. Tu vienmēr staigā diezgan uzbudināts. Īpaši pirms kaujas. Tā sajūta nav jāattīsta, tā nāk pati par sevi. Tas pats, kas puikām, tikai simt reižu vairāk. Sajūta, ka būs jākaujas, un agresija ir tevī. Zini, ka tā nāks ārā. Sieva kādreiz saka, ka var just, ka kādreiz esmu agresīvāks. Vienkārši pēc mana acu skatiena var redzēt.»
Gandrīz pēc divām stundām Kaspars beidz boksa treniņu, novelk kreklu. Ieraugu tetovējumus, par kuriem biju lasījusi amerikāņu presē: «Man uz sirds ir Džesikas, sievas, portrets. Uz labā pleca ir draudzīgais spoks Kaspers. Otrā pusē ir divi laulības gredzeni, apakšā uguns, augšā debesis, simbolizējot elli un debesis, ceļu cauri visam. Tur ir arī sievas vārds. Uz ikriem ir D burts, kas nozīmē vecākā dēla Di Andrē vārdu, un A, kas simbolizē jaunākā — Andželo vārdu. Uz muguras man uzzīmētas rokas, kas raujas ārā. Tur es laižu ārā savus dēmonus. Tikko pēdējais tetovējums, ko uztaisīju, ir «Dievs pasargā" pāri visai mugurai.»
PAR BASKETBOLU
Agrā pēcpusdienā dodamies uz Kaspara otru — fiziskās sagatavotības — treniņu. Zāle atrodas pilsētas otrā galā, un mums ir pāris stundu laika. Vienojamies, ka runāsim par basketbolu. «Latvijā es biju jaunākais basketbola vēsturē, kas sāka spēlēt profesionālajā komandā. Man bija 14 gadu. Tas ir ierakstīts basketbola vēstures grāmatā — jaunākais basketbola vēsturē,» Kaspars stāsta par savas basketbolista karjeras sākumu. 15 gadu vecumā viņa sasniegums bija vidēji 50 punktu vienā spēlē, 17 gadu un vecāku jauniešu grupas spēlēs — 40. Junioru līgā viņa sniegums bija vidēji 25 punkti vienā spēlē.
Kad Kasparam bija 17 gadu, ģimene nolēma, ka viņam jādodas uz basketbola lielvalsti ASV. Sākumā viņi ar tēvu atlidoja uz vasaras nometnēm, tad vietējā latvieša ārsta Ivara Gailāna ģimene piekrita izmitināt Kasparu pie sevis. Divus gadus Kambala mācījās un spēlēja basketbolu Houmstedas vidusskolā Viskonsinas štatā. «Pēc skolas mani gribēja daudzas universitātes — Kalifornijā, Floridā, Sinsinati. Es domāju, ja netikšu NBA, ko es gribētu studēt? Man vienmēr bija paticis viesnīcu menedžments. Nevadas universitāte Lasvegasā ir viena no labākajām pasaulē, kur to mācīties. Manā kursā mācījās cilvēki no visas pasaules.» No 1998. līdz 2001.gadam Kaspars studēja Nevadas universitātē un spēlēja tās basketbola vienībā Runnin"Rebels.
2001.gadā Kambala cerēja iekļūt NBA drāftā. Neizdevās. «Ja es būtu pametis studijas pirms gada, es droši vien būtu nodrāftēts. Pēdējā universitātes gadā atlaida mūsu komandas treneri. Viņa vietā nonāca asistents — gados vecs, bet bez pieredzes. Mums ar viņu bija konflikti. Vienā spēlē es gandrīz nogāju malā. Aģenti to visu redzēja. Protams, sāka runāt — Kambalam tur konflikti un tamlīdzīgi. Jāsaka gan, ka to treneri pēc gada atlaida,» Kaspars atceras un piebilst, ka nepiekrīt apgalvojumiem, ka viņš bija apstājies savā attīstībā. «Pēc tam es aizbraucu uz Eiropu un kļuvu par vienu no labākajiem spēlētājiem. Mans vārds Eiropā kļuva pazīstams. Es vairs negribēju braukt atpakaļ uz Ameriku un spēlēt par kaut kādu minimumu.»
2001.gadā Kaspars debitēja Latvijas izlasē. Latvijas komanda iekļuva Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā: «Tā bija pirmā reize kopš 1939.gada, kad Latvijas izlase tika tik tālu! Bija ļoti pozitīvas emocijas. Es spēlēju izlasē kopā ar bijušajiem komandas biedriem.»
2005.gadā Kambalu izlases sastāvā neiekļāva. Galvenais treneris
Kaspars atzīst, ka labprāt būtu spēlējis izlases sastāvā 2007.gadā. Mašīnā iestājas neveikls klusums. Pārtraucu to ar vārdiem «Un notika tas, kas notika."
«Jā. Nezinu, kā lai to labāk paskaidro,» Kaspars atbild, saprotot, ka no šā jautājuma izvairīties neizdosies. «Es spēlēju Itālijā, kad no Rīgas piezvanīja mamma un teica, ka jaunākais brālis atrodas Stradiņos intensīvās terapijas nodaļā ar meningītu. Tajā pašā slimnīcā, kurā 2003.gada 26.janvārī mira mans vecākais brālis. Es atlidoju uz Latviju, garastāvoklis riebīgs. Mēs ar draugu sēdējām un runājām par dzīvi. Viņš man teica: «Man ir zāles — antidepresants, ko kādreiz dzēru.»
Es teicu: «Nē, nevaru, es taču spēlēju. Vai tur nav kādi steroīdi? Viņš saka: «Nē, nē.» Tā es paņēmu. Pāris dienu lietoju, dienu pirms spēles pārtraucu. Pēc tam iedevu FIBA tās, kas bija palikušas pāri. Kad viņi izdarīja analīzes, izrādījās, ka tās nebija tādas, ko var nopirkt aptiekā, bet kāds vienkārši bija uzjaucis.» Tāds ir Kaspara skaidrojums.
2006.gada 13.decembra dopinga pārbaudē Kaspara Kambalas organismā atrada kokaīna metabolītu jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, vielmaiņas pārstrādāta kokaīna pēdas. Starptautiskās Basketbola federācijas FIBA disciplinārā komisija nolēma sportistu diskvalificēt uz 14 mēnešiem — līdz 2008.gada 12.februārim. Pērn 24.augustā Starptautiskās Basketbola federācijas apelācijas tiesa šo diskvalifikācijas termiņu pagarināja līdz 2008.gada 12.decembrim. «Sarūgtinājums man ir galvenokārt pret dopinga aģentūru. Viņiem ir aizliegto vielu saraksts. Ja pārbaudē ir pozitīvi rezultāti, tev iedod divus gadus. Neskatoties uz to, kādi ir apstākļi un vai tas palielina tavu spēju spēlēt. Kā man var piešķirt tādu pašu sodu kā tam, kurš ar zālēm mēģina uzlabot rezultātu un mānīties? Tā nenotiek nekur, ka par dažāda smaguma noziegumiem saņem vienādu sodu,» atzīst Kaspars un piebilst, ka viņam pēc notikušā nebija vēlēšanās skaidroties. «Cilvēki grib skaidroties, kad viņi jūtas par kaut ko vainīgi. Es ne par ko nejūtos vainīgs. Es dzīvoju savu dzīvi tā, kā es to saprotu un kā jūtos labi.»
TAS IR KAUT KAS NECILVĒCĪGS
Esam sasnieguši otru treniņa vietu Marka Filipi sporta klubā. Divas stundas katru dienu, izņemot svētdienas, te Kasparam notiek skriešanas, koordinācijas un svaru cilāšanas nodarbības. Marks Filipi ir Kaspara personīgais treneris un Amerikā pazīstams kā veiksmīgs spēka un izturības speciālists. 1993.gadā viņš saņēmis čempiona titulu Svara celšana bez dopinga, septiņas reizes piedalījies pasaules stiprākā vīra sacensībās. 15 gados viņš palīdzējis uzlabot fizisko sagatavotību vairāk nekā 4000 pazīstamiem sportistiem 17 dažādos sporta veidos.
Filipi ir neliela auguma, muskuļots, runā mierīgā balsī gan pirms treniņa, gan tā laikā. Pēc iepazīšanās viņš jautā man, vai pazīstu Raimondu Bergmani, stāsta, ka bijis Rīgā un ka viņam tur ļoti paticis.
Pa zāli skraida četri no pieciem Marka bērniem vecumā starp četriem un 11 gadiem. Vienā stūrī trenējas vidusskolas amerikāņu futbola spēlētāji, otrā — Kaspars. Visi ar viņu nāk sasveicināties. Cilvēkiem Amerikā patīk sasveicināties un aprunāties. Īpaši, ja viņi kopā darbojas. Treniņš man šķiet īss. Laika ziņā tas pielīdzināts boksa mačam. Slodzes ziņā — tāpat. Tikpat intensīvs, ātrs un nogurdinošs. Kaspara sporta krekls ir pilnīgi slapjš, un sārtumu sejā nomaina pārguruma bālums. «Tas ir kaut kas necilvēcīgs, ko es izdaru. To nevar salīdzināt ar basketbolu. Tas darbs, ko es izdaru tagad, ir necilvēcīgs.» Es piekrītu, kaut arī man grūti iedomāties, cik daudz spēka paņēmuši abi šīsdienas treniņi katrs divu stundu garumā.
MĀJĀS
Kambalu ģimenes māja atrodas Hendersonā — vienā no dārgākajiem Lasvegasas privātmāju rajoniem. Māja ir grezna un iekārtota kā visu sapņu piepildījums: ar daudzām guļamistabām un vannas istabām, ar baseinu pagalmā, kura zilganzaļajā ūdenī spoguļojas liels burts K, ar basketbola laukumu, jo «vasarās te vienmēr pilns ar cilvēkiem un var uzspēlēt bumbu», ar trenažieru un mājas kino zāli. Jaunākajam dēlam ir pašam sava koka spēļu pilsētiņa ar slīdkalniņiem.
Mājas iekārtošana bija uzticēta Kaspara sievai Džesikai, ar kuru viņš iepazinās, studējot universitātē. Pēdējā kursā apprecējās. Džesikai ir bakalaura grāds sociālajās un politikas zinātnēs un maģistra grāds pedagoģijā. «Sievai ir bijis jādzīvo dažādās valstīs, katru gadu citā. Visa mana dzīve agrāk grozījās tikai ap basketbolu. Viss bija pakļauts manu spēļu sarakstam. Kā es saku jump,* tā visi lec. Džesika vienmēr ir bijusi saprotoša, dzīvespriecīga un sirsnīga, viņai ir ļoti stiprs raksturs. Lai kādā valstī mēs dzīvotu, viņa vienmēr cenšas iekārtot tur mājas. Jā, protams, viņai daudzreiz ir bijis grūti,» Kaspars par sievu runā ar maigumu un paļāvību.
Mājā ir daudz bērnu fotogrāfiju, dažas no tām lielos, greznos rāmjos. Kaspars parāda savu pasaules vodku kolekciju. Interese par krāšanu viņam parādījusies, kad kļuvis par atturībnieku. Masīvā stikla skapī ievēroju pazīstamus Krievijas ražojumu nosaukumus. Kaspars palepojas ar kolekcijas jaunāko ieguvumu — Roberto Cavalli Vodka pudeli, kurai apvijusies stikla čūska.
«Vai nauda tevi ir mainījusi?» es uzdodu tradicionālu un banālu jautājumu. «Nē. Es domāju, ka esmu palicis tāds pats kā tad, kad man nebija naudas. Nauda nenes laimi, tā vienkārši padara dzīvi ērtāku. Tā starpība, kad es, spēlējot Efes Pilsen, saņēmu 250 000, un Krievijā 1,4 miljonus dolāru, ir tikai tāda, ka es varēju nopirkt kaut ko vairāk un lielāku. Ne es jutos stiprāks, ne lecīgāks,» viņš atbild.
Viesistabā sasveicināties ienāk pārējie mājas iedzīvotāji — Džesika, jaunākais dēls Kristaps Andželo (4) un vecākais Di Andrē (16) kopā ar Ziemassvētkos saņemto dāvanu — miniatūru Jorkšīras terjeru Guči, kurš peles ātrumā skraida pa smilškrāsas marmora grīdām. Di Andrē, atturīgs jauns puisis, ir Džesikas un Kaspara adoptētais dēls. Viņu ģimenē ienācis piecu gadu vecumā. Di Andrē bioloģiskā māte nonāca cietumā. Džesika tajā laikā strādāja fondā I have dream**. Di Andrē tur bieži uzturējies, un Džesika pierunājusi draudzeni paņemt zēnu savā pārraudzībā. DiAndre gan vairāk paticis Kambalām, un tur viņš arī palicis. «Viņš iekrita mums rokās, ienāca mūsu dzīvē, un nebija jautājuma — jā vai nē. Tā tas notika, un viss,» atceras Džesika un Kaspars. Kad Di Andrē māte iznāca no cietuma, viņa oficiāli atteicās no bērna. Tagad viņi satiekas, bet vairāk kā draugi. 2006.gadā Kambalas oficiāli adoptēja Di Andrē. Dēls mācās labākajā Lasvegasas privātskolā un ir uzrādījis visai redzamus rezultātus basketbolā. «Un viņš ir ļoti labs vecākais brālis,» piebilst Kaspars.
Mazais Kristaps Andželo izskatās kā pasaku princis. Dzimis Spānijā tajā pašā slimnīcā, kurā apsaulē nākušas karaļa meitas. Četrgadīgais puika ir pieradis pie viesiem un augstsirdīgi ļauj sevi apbrīnot. «Mazais. Ir tāda sajūta, ka viņš varēs darīt visu. Viņam ir tāda harisma! Viņš jau prot pareizi mest bumbu, boksējas. Viņš ir pārsteidzoši gudrs un tik šausmīgi mīlīgs, tik sirsnīgs,» Kaspars saka mīloša tēva atbruņojošajās intonācijās. «Andželo pamostas no rītiem un saka man — daddy, you are the best daddy in the whole world!***»
Ir jau vēls, es atvados no Džesikas un bērniem. Kaspars, sazinoties ar sievu pa mājas iekšējo telefonu, ir atradis savas kurpes, un mēs nolemjam izbraukt cauri jaunajai Lasvegasai. Neona gaismu pārbagātībā braucam pa slaveno galveno ielu, ko dēvē par Strip.
Kā bērnu komiksā desmit minūtēs te var ieraudzīt lielāko civilizācijas brīnumu kopijas: Ņujorkas debesskrāpjus un Bruklinas tiltu, Sahāru un Gizas piramīdas, Triumfa arku un Venēcijas kanālus, Eifeļa torni un pirātu sagūstītu kuģi. Rožainā gaismā mirguļo uzraksts Flamingo. Atjaunots un spodri balts kļuvis viens no pirmajiem kazino, ko 1946.gadā tuksneša vidū atvēra gangsteris un sapņotājs Bendžamins Zīgels ar iesauku Bagsijs.
Jautāju Kasparam, vai iznāk kādreiz uzspēlēt. Viņš atzīst, ka vienpadsmit Lasvegasā nodzīvotajos gados, protams, ir nācies. «Mums universitātē bija kazino laboratorija, mēs spēlējām, mācījāmies dalīt. Es zinu to sistēmu. Kad spēlē, tad vari atļauties zaudēt zināmu summu. Ja tu sāc ar 200 dolāriem un vinnē 600, tas ir, trīs reizes vairāk, nekā sāki, tas ir labs brīdis, lai beigtu. Kad es spēlēju, es sāku ar 100 dolāriem, vinnēju 300 un eju projām. Ja zaudēju, arī. Man ir viens princips — don’t chase it*. Sviestmaizes likums — ja sāc zaudēt un mēģini noķert zaudēto, vairs nevari apstāties. Ja es nevarētu apstāties, es nesēdētu šajā mājā, bet mazā dzīvoklītī un brauktu ar mazu, sadauzītu fordu.»
*lec
**Man ir sapnis
***tēti, tu esi labākais tētis pasaulē!
****nedzenies pakaļ