Latvijas izlases spēle man visumā patika, visi ļoti centās, bet skaidrs, ka tā nebija mūsu spēju robeža. Bija jūtamas problēmas ar adaptāciju ne tikai mazajos laukumos, bet arī pret tiesāšanas stilu. Gandrīz visi noraidījumi tika nopelnīti mūsu aizsardzības zonā, kad vienkārši netikām galā ar pretspēlētājiem. Vienādos sastāvos kaut ko vēl varējām izveidot, kaut arī labi izspēlētu momentu nebija daudz, bet mazākumā klājās pavisam grūti. Nevaru neko pārmest Oļegam Znarokam, bet varbūt līdz šim par daudz ir domāts par spēli vairākumā un piemirsts par mazākumu. Mazliet pietrūka arī veiksmes — gūti vārti hokejistiem spēkus būtu dubultojuši. Bet varbūt vienkārši tāda ir mūsu spēlētāju kvalitāte un resursi…
Masaļskis par labāko spēlētāju tika atzīts pelnīti — viņam bija ļoti daudz darba. Varu izteikt arī Ivanānu, kurš ātri sapratis, ka roku vicināšana var beigties ar diskvalifikāciju un kaitējumu komandai.
Taupīties mačā pret Kanādu un domāt par Slovēniju — tā man neliekas pareiza doma. Katrai spēlei ir jāgatavojas ar maksimālu mobilizāciju. Tomēr paturēt prātā, ka izšķirošā spēle būs nākamā, vajadzētu. Znarokam ir pieredze šādās situācijās, domāju, ka viņš spēlētājiem atradīs īstos vārdus.