Urbanovičs biatlonā paredz stagnāciju

Domāju, ka daudzi biatlonu pametīs, jo nav treniņu finansējuma, algu, gandrīz visiem jāuztur ģimenes. Kura sieva turēs mājās tādu vīru? Būs bēdīgi. Biatlons pavisam nenomirs, bet būs kritums un tas varētu būt diezgan ilgs. Nebūs viena vai divu gadu, bet vēl ilgāka stagnācija," paredz Urbanovičs.Viņš pauda sarūgtinājumu, ka dažs labs pat priecājas par biatlona neveiksmēm: "Pat zinu vienu otru cilvēku, kas tagad priecājas. Zinu latviešu dabu. Arī kāds priekšnieks priecājas, ka varēs biatlonu "piegriest", ko jau sen gribēja. Uzvārdus nesaukšu, kuri, bet gan jau dažs pats sapratīs."Biatlona speciālists ir izlēmis arī par savu nākotni: "Par deviņdemit deviņiem procentiem zinu, ko es turpmāk darīšu, bet neteikšu," Urbanovičs nedz noliedza, nedz apstiprināja runas, ka viņš biatlonam varētu teikt ardievas.Dalību Vankūveras olimpiskās spēlēs biatlonisti noslēdza ar pēdējo 19.vietu stafetē. "Viens stafetes dalībnieks [Kaspars Dumbris slimības dēļ] man vakar bija jāmaina. Tas izjauca kartību, kādā gribējām skriet. Uzlikām Andreju [Rastorgujevu]. Jau vakar treniņā Edgars [Piksons] teica, ka jūtas slikti, bet slims it kā nebija. Uztaisījām mazu treniņu, lai izkustās. Dakteri viņu apaskatīja. Šodien atnāca, bet vairs nezināja, ko dara šautuvē. Bija labs blīvums gan guļus, gan stāvus, bet šāva pavisam kaut kur citur, lai gan piešaudē viss bija normāli," sacīja Urbanovičs. "Grūti pateikt, vai tas ir vīruss, bet acīmredzot iespaidoja tas, ka vienā vietā vēss, citā, piemēram, autobusā karsts. Nezinu, vai uzreiz to visu saķer. Kaut kas nebija ar mums labi."Urbanovičs bija apmierināts ar Ilmāra Briča izcīnīto 14.vietu sprintā, Edgara Piksona 37.vietu individuālajā distancē un Andreja Rastorgujeva 50.pozīciju sprintā. "Kopumā es liktu apmierinošu vērtējuma. Citi vērtēs citādi, bet sev es sliktu atzīmi nelikšu (smaida). Lai to dara citi. Protams, visi cerēja, ka būs labāk. Ja uzmanīgi seko līdzi biatlonam, pamanīji, ka ļoti daudzi nostartēja ne tā, kā viņi gribēja. Piemēram, vācieši. Liela, bagāta mašīna, bet nekā. Mums likstas jau nav šajā gadā. Pirmkārt, patraucēja vīruss, jo vēl sezonā pirms tā stafetē bijām devītie, vienpadsmitie. Ap divpadmitnieku turējāmies. Tobrīd domāju, ka pēc diviem gadiem desmitniekā būsim mierīgi. Taču nākamā sezona vīrusa dēļ izkrita, bet vēl pēc tam vasarā trenējāmies taustoties. Nevarēja likt lielas slodzes, jo sekas bija jūtamas.""Ir arī otrs iemesls, kāpēc rezultāti ir tādi, kā ir. Izklausīsies pēc gaušanās, taču ne tā es to saku. Līdzekļi šosezon mums bija tik maz kā nekad. Varbūt vienīgi pirms astoņpadsmit gadiem, kad sāku strādāt, bija mazāk. Cēsīm nav ne vainas, taču treniņiem tā der tikai pirmajai nometnei. Tomēr, kad dzīvo mājās, vienmēr ir kaut kādas darīšanas - bērns jāaizved uz poliklīniku, vēl kaut ko citu jāizdara, nav tāds atpūtas režīms, kādam vajadzētu būt. Cilvēciski es to, protams, saprotu. Taču profesionāli tas nav."