Otrdien Rīgā ieceļos jau septītā olimpiskā medaļa, ko izcīnījuši Latvijas šķēpraiži. Šoreiz nedalīsim politiskās varas un to, zem kādiem karogiem šie sportisti bijuši, jo šķēpa mešana stāv pāri tam un ir individuāla disciplīna. Panākumi liecina par tradīcijām, par pārmantojamību, par skolu, kurā būtu gatavi mācīties daudzi, bet iespēja ir tikai dažiem. Kas dzimuši starp Kolku un Zilupi, starp Vecumniekiem un Ainažiem.
Tas liecina, ka mums ir talantīgi jaunieši, kas gribēja iet Ineses Jaunzemes, Jāņa Lūša un Daiņa Kūlas pēdās, bet tagad gribēs līdzināties Vadimam Vasiļevskim un Aināram Kovalam. Ka mums bija un ir lieliski meistari, kas “mālu” mīca, līdz tas pārvēršas olimpiskajā medaļā. Alberts Putāns, Valentīns Mazzālītis, Māris Grīva, Valentīna Eiduka. Mūžībā esošos sargā augstāki spēki, bet tie, kas mūsu vidū, ir unikāla Latvijas bagātība, Latvijas lepnums, kas jāsargā pašu spēkiem. Viņu zināšanas un pieredze ir bijušo, esošo un, esmu pārliecināts, arī nākotnes panākumu pamats.
Varbūt pat simboliski, ka pensionāres Valentīnas Eidukas audzēknis jau otrajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas kāpa uz pjedestāla – dienā, kad Latvijā referendums mēģināja atrisināt pensionāru problēmas. Tās uz savas ādas skaudri izjūt arī trenere, kuras trīs audzēkņi iekļuva šo spēļu finālsacensībās, viena laboja Latvijas rekordu un vienam tika kārta kaklā medaļa. Starp šķēpa metējiem Pekinā velti meklēt otru tik ražīgu un prasmīgu treneri.
Savukārt, pateicoties vēl vienai pensionārei Valijai Draugai, šķēpa mešanā ir arī laba sistēma, kuras centrā ir Latvijas Šķēpa metēju klubs. Tas vieno gan bijušos, gan esošos. To gandrīz vai par otrajām mājām uzskata Jānis Lūsis, Valentīns Mazzālītis, Valentīna Eiduka, arī Leolita Bļodniece un Mārīte Alaine, kurām pašām atvases met šķēpu, arī Ināra Ošiņa un vēl citi. Tieši tāpēc Pekinā mums bija trīs stipri vīri.
Nepaveicās Ērikam Ragam, radušos sūci aizdrīvēja Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals. Sāpīgu neveiksmi cieta Vasiļevskis, bet viņa vietā uz pjedestāla uzlēca Kovals. Tāpēc ir pamats cerēt uz panākumiem arī turpmāk. Tradīcijas un sistēma kopā ar cilvēkiem to garantē. Bet šobrīd izbaudīsim brīdi, kādu Latvijas sportā nav nemaz tik daudz. Kovala sudrabs kaut uz brīdi ir darījis priecīgākus gan ministrus un namamātes, gan studentus un pensionārus.
Pārējā laikā laime būs jānopelna pašiem.