Vieglu risinājumu neredz

Savukārt otrie ir naski apvainoties (principā — pamatoti), taču apvainoto pozas ieņemšana nekad nav bijusi konstruktīva un visvairāk ieriebj pašam galvenajam — lietas interesēm. Trajkoviča jautājums Šai ziņā jācer uz divu monologu pakāpenisku pārtapšanu konstruktīvā dialogā, taču tas nebūs ātrs process. Toties ātri būs jāizdara kas cits — jātiek skaidrībā par vīriešu valstsvienības vadību. No LBS prezidenta Ojāra Kehra gan netika sagaidīta frāze: "Trajkoviča izvēle bija kļūda — paldies spēlētājiem, kuri panāca, ka tā paliek bez smagām sekām," tomēr gana zīmīgs bija arī izskanējušais atzinums: "Vai Trajkovičs pārliecina kā labākais kandidāts komandas vadīšanai Eiropas čempionāta finālturnīrā? Ļoti šaubos..." Pārmaiņas būs. Atklāts gan paliek jautājums: "Kādas?" Valstsvienības sakarā tomēr neder tēze: "Vienalga kas, tikai ne..." Pirmkārt, ir pamats domāt, ka pašreizējam valstsvienības kodolam 2009.gada Eiropas čempionāts varētu būt varbūt ne gluži pēdējā, tomēr vislabākā iespēja sasniegt ko vairāk par līdzdalības prieku, tāpēc kļūda virsvadoņa izvēlē maksās īpaši dārgi. Otrkārt, Trajkoviča profesionālās nevarēšanas precīza uzrādīšana nebūt nenozīmē, ka pašmāju speciālisti līdzīgā situācijā nesataisītu savas kļūdas. Latvija nav pēdējais "Sūnu ciems", kā varbūt liekas dažam serbu "pravietim", taču vīriešu basketbolā Eiropas flagmaņi pēdējo reizi bijām 1960.gadā. Un, starp citu, no Ļeņingradas atbraukušā Aleksandra Gomeļska vadībā.Biedriņa faktors Gan O.Kehris, gan LBS padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars, atgriežoties pie Trajkoviča iecelšanas procesa, pieminēja valstsvienības trenera izvēles sasaisti ar Andra Biedriņa līdzdalību. Šis temats pēcāk izpelnījās vairākas replikas un pretreplikas, turklāt polemikas asums mazliet aizēnoja problēmas būtību. Bet lieta ir pārāk nopietna, lai būtu vērts nolaisties līdz neprecīzu izteikumu izmantošanai acumirklīgās interesēs. Pirmkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka Andra Biedriņa līdzdalība valstsvienībā visupirms un galvenokārt ir atkarīga no paša Andra — viņa veselības stāvokļa, pašsajūtas, vēlmes utt. Ja viņš nevarēs vai negribēs — ne aģentūra BDA, ne Warriors nespēs nodrošināt viņa spēlēšanu. Otrkārt, tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt Warriors iespējas Biedriņa ceļā uz Latvijas valstsvienību salikt iespaidīgus šķēršļus. Starp NBA eiropiešiem netrūkst zvaigžņu, kas spējušas ignorēt klubu saimnieku gribu (Dirks Novickis, Horhe Garbahosa). Jautājums tikai — cik tas maksā pašam spēlētājam un nacionālajai federācijai? Manuprāt, lētāk un produktīvāk būs vienoties. Bet — par abpusēji izdevīgu risinājumu. Treškārt, Warriors šajā sadarbības procesā interesē tikai Biedriņš (proti, vasaras darbu ietekme uz viņa veselību, kondīciju, meistarības arsenālu utt.), kamēr LBS primārā rūpe ir valstsvienības sasniegtais rezultāts. Iesakot N.Trajkoviču, Warriors ģenerālmenedžeris Kriss Mullins acīmredzot bija drošs par savas "mantas" nokļūšanu labās rokās (redzēs tikai, kādas būs atskaņas pēc nepietiekami trenētā Biedriņa izmantošanas spēlēs pa 35 minūtēm...), bet viņu absolūti neinteresēja, vai Latvijas valstsvienība spēs pieveikt Maķedoniju un Portugāli. Tāpat ne Mullinu, ne BDA darboņus acīmredzot nerūpēja viņu reputācija Latvijā — pretējā gadījumā būtu taču sameklējuši ko labāku (Warriors treneru — augstākās klases profesionāļu — Džona Marija un Kīta Smārta īsās vizītes Latvijā liek domāt, ka sadarbība ar Latviju gluži novārtā nav atstāta, tomēr epizodiskās "bezdelīgas" īstu pavasari pagaidām nav nesušas). Par laimi, O.Kehra un M.Bondara, manuprāt, tomēr pārāk vieglā piekāpšanās "gudrā Amerikas onkuļa" ieteikumam Latvijai maksāja tikai pārdzīvojumus, taču ne biļeti uz Eurobasket 2009. Par to paldies jāsaka gan spēlētāju meistarībai, gan veiksmīgajai izlozei. Taču labam startam finālturnīrā ar to nepietiks. Ko darīt? Nenads Trajkovičs ir iesniedzis LBS valdes pieprasīto pārskatu. Neoficiāli zināms, ka tajā, protams, nosauktas visas objektīvās grūtības (spēlētāju traumas, vieglprātīgā attieksme pret režīmu, ierobežotā augstas klases basketbolistu izvēle), taču paškritikas sadaļa izpaliek. Tāpat kā pamats domāt, ka no kļūdām būs izdarīti secinājumi. Izskatās, ka Trajkoviča pazušana no Latvijas basketbola saimniecības ir izšķirts jautājums. Negribas ticēt, ka patmīlīgais speciālists piekritīs, piemēram, piedāvājumam Latvijas basketbola interesēs likt lietā savas labākās īpašības — individuālā trenera iemaņas (šādu priekšlikumu O.Kehris izteicis jau pavasarī). Taču uz jautājumu — kurš būtu labākā kandidatūra vietā? — skaidras atbildes pagaidām nedzird. Varbūt iespēja piedalīties Eiropas finālturnīrā varētu pievilināt kādu slavenību vai vismaz reāli augstā līmenī pastrādājušu jauno talantu (piemēram, Roberta Štelmahera savulaik slavēto slovēni Tomo Mahoriču?). Bet varbūt ir vērts atgriezties pie latviešu treneriem, lai arī visiem — Gundaram Vētram un Igoram Migliniekam, Agrim Galvanovskim un Ainaram Bagatskim, Ainaram Zvirgzdiņam un Varim Krūmiņam — uz katru plusu var nosaukt arī pa mīnusam. Jācer, LBS Treneru padomes dalībnieki, kuru domas pērnziem palika neuzklausītas, Latvijas basketbola intereses spēs likt augstāk par personisko aizvainojumu un profesionāli formulēs savu viedokli gan par Trajkoviča darbu, gan viņa vēlamo pēcteci. Savukārt LBS valdei jānovēl prasme veiksmīgāk atsijāt graudus no pelavām un izvēlēties variantu, kas būs optimāls no visiem valstsvienības interešu aspektiem.