“Brīnos par to, ka pret Baltkrieviju tik nevarīga bija Latvijas izlases aizsardzība, par ko visi slavēja pēc pirmās spēles. Brīžiem nevarēja saprast, kur radušies tādi caurumi… Neesot ar komandu, par iemesliem grūti spriest. Varbūt, ka nav trāpīts ar sportisko formu, jo gan Diamond Ball mačos, gan pirmajā spēlē pret Krieviju komanda izskatījās daudz svaigāk. Emocionāls apsīkums? Negribētu domāt, jo atšķirībā no, piemēram, Krievijas, kas ilgu laiku turas elitē, Latvijas izlase tomēr ir ar progresa tendenci, tai ir uz ko tiekties.
Baltkrievija nodemonstrēja ļoti labu basketbolu, un nebrīnīšos, ja viņas “pārbrauks pāri” arī Krievijai. Atšķirībā no Latvijas izlases, kur katra spēlētāju maiņa ir saistīta ar risku, baltkrievietes sastāvu var variēt daudz brīvāk, un bieži vien uzmainītā spēlētāja spēli pat pastiprina. Mums šādu iespēju nav. Jau teicu, ka Latvijas komandas spēle lielā mērā turas uz sešām vadošajām spēlētājām. Lai būtu pozitīvs iznākums, vismaz trijām “savus” punktus uzbrukumā ir jāgūst. Bet pirmajā spēlē tāda bija tikai viena, šodien – divas. Šo punktu pietrūkst.
Jēkabsone? Jāņem vērā, ka katrā komandā ir līderi, kurus sedz īpaši uzmanīgi. Tomēr gan Jasikēvičs, gan Žinobili kaut kā savus punktus spēj gūt. Ceru, ka Anete sevi vēl apliecinās, un apbrīnoju viņu par to, ka visu gadu viņa spēj spēlēt visaugstākajā līmenī, atpūtas viņai nav bijis. Varbūt cilvēka spējām ir robeža…”