Brokastīm izsniegto talonu paciņa ir izsīkusi, kas nozīmē, ka no nedaudz ektrēmiem ēdieniem būs jāatgriežas pie iecienītajām biezpiena pankūkām. Mājas gaida gan draugi, gan citādi domājošie.
Jo tuvāk nāca noslēgums, jo te vairāk līdzinājās Saeimai. Nē, ar pasaules spēcīgāko deputātu tam gan nav nekāda sakara. Viņš jau ir Dobelē un bauda turienes labumus un mammas kulinārijas brīnumus. Varbūt arī pie Elejas Veronikas aizbrauks ciemos. Nu vismaz pie Ritenieka uz Ragaciemu. Lieta vienkārša – te bija arvien vairāk snaudošu un visādās pozās gulušo cilvēku – volontieru, žurnālistu, jo cilvēku spējām arī ir robežas un vairākas nedēļas nonstopā izsūca pēdējos spēkus.
Šajās spēlēs tikai apstiprinājās jau sen zināma patiesība – panākumu pamati ir klubos. Nē, nē ne jau tajos, kuros itin bieži var atrast ekspremjera (tā, kurš pa Mākoņiem), uzvārda brāli, bet sporta klubos. Ar savējiem tagad vareni lepojas Valmieras Tālava. Bet lepni ir arī Mītavas kumeļi – kā nekā 4.vidusskolas ābeļdārzā savulaik tapa viena no labākajām BMX trasēm Latvijā. Tur un līdzīgās aizsākās Štromberga zelts.
Vai arī Šķēpa metēju klubs. Sākumā esot bijusi doma apvienot visas spēka disciplīnas, kur jāaudzē muskuļi, taču diez vai klubam, kurš sauktos Metēju klubs, varētu dabūt valsts un sponsoru naudu. Šim dod un gan jau dos vēl, jo grib būt draugos ar Valiju Draugu. Ir, kur pasērst, jaunību atcerēties, par nākotni parunāt. Lieta vienkārša – būs mūsu vairāk klubos, būs vairāk zelta un citādu medaļu!
Skatījos soļošanu, redzēju Markovu, Peresu. Redzēju Koržeņevski, gan ar mikrofonu rokās. Gribējās redzēt arī Aigaru Fadejevu. Bet laikam jau viņš pareizi darīja – ja tik bieži soļošanā tevi sāk ņemt nost par skriešanu, tad jāsāk skriet. Kaut vai maratons. Cik tur trūka, ka atkal būtu olimpietis. Un varbūt kļūdījās, ka nosmādēja Rīgas maratonu, bet brauca uz pasaules malu. Žēl. Līdz ar to mums trūka fanu Biškekas ielās un Iksikula ezera krastos. Bet maratons nepazīst vecuma robežu, varbūt Londonā. Ar etiopiešiem un kenijiešiem Fedjam būs grūti skrieties (bet viņus uz Rīgu var paaicināt soļoties!), taču varētu pamēģināt labot valcēnieša Pāvela Loskutova rezultātu, kas tā bija ieskrējies, ka ņēma un aizskrēja līdz Igaunijai. Un palika.
Viens no intersantākajiem notikumiem še noteikti bija jāšana modernajā pieccīņā, kad zirgus segloja vīri. Izrādās ne maģārs Horvats, ne čehs Svoboda nemāk saprasties ar šejenes kumeļiem, un šiem gāja trakāk nekā Teksasas rodeo. Labi, ka dzīvi palika. Varētu jau domāt, ka vaina eiropiešu balss tembrā, jo Gege vai Naonao pieraduši klausīties ķīniskas pavēles un šejienes meldiņus. Taču neko labāk negāja arī ķīniešiem un pat Samarančs, kas – īsti nevar saprast – te bija ieradies kopā ar mazmeitu vai mīļāko, esot bijis varen nikns. Nākamjā dienā jau esot bijusi klāt Čingizhana kavalērija. Tik mūsu Ļenai tā vairs nepalīdzēja. Un vēl Afanasijam pēdējos nervus kamolā sasēja.
Sestdien bija baigi foršā futene. Brīžiem pat nevarēja saprast, kas spēlē – Blāzma pret Vindavu vai Nigērija pret Argentīnu. Nu lēnāk pa laukumu vairs nevarēja kustēties. Tā likās. Bet var jau pamēģināt 45 minūtes ar veļļuku braukt somu pirtī. Toties par godu sudraba medaļniekiem nigēriešiem Skonto boss gribot saviem mazdēliem likt vārdus – Čibuzers, Ebenezers un Ikečukvu. Bet visiem treneriem pieņemt uzvārdu Okoronkvo. Tikai Ešvorts neesot ar mieru, jo viņa ciemā Anglijā jau esot kādi pieci Okoronkvo.
Preses konferencē par godu Kovala sudrabam smieklus izsauca ķīnieša mēģinājumi izrunāt Pitkemeki uzvārdu. Pikemeki jau skanētu ļoti skaisti. Taču vīrs nebija ar pliku roku ņemams, teicās atbraukt uz Rīgu un LTV rudmatainajai sporta ziņu lasītājai lūgt noziņot Sičuaņas provices atklātā čempionāta rezultātus galda tenisā. Par katru kļūdu vajadzēšot vingrot uz baļķa. Joki nebūs.
Noslēgums arī bija varens Ķīnieši vienā vakarā izšāva vairāk pulvera kā visā Krievu-turku karā. Būtu kaut mazliet mūsu Zālītim iedevuši, lai vieglatlētikas mačos var normālu startu iedot. Tāpēc jau ar to skrējēju nav.
Visu laiku labākās spēles ir galā. Ir gaviles gan Grenctālē un Meitenē, gan Ainažos un Valkā, arī kaut kur pusceļā starp Ventspili un Visbiju, jo šajās spēlēs izraktā metāla ziņā esam priekšā trijiem kaimiņiem. Igauņiem skaita ziņā, lietuviešiem kvantitātes ziņā, jo zelta viņiem nav. Un pat svensoni oficiālajā rangā ir zemāk, jo arī viņiem zelta ailē tāds tukšums, kā telpā, kurā nesen taisīta vaļā pūdētās siļkes bundža. Mēs esam vareni! Vēl jau daudz kas te ir bijis. Būs arī. Rakstītāju arī netrūkst, tik lasītāji Latvijā strauji iet mazumā. Pietiek ar.
Kā saka, See You in London.