Uzreiz pēc mača mix-zonā pirmais jautājums, ko futbola kluba Liepāja pussargam uzdeva žurnālisti, bija - vai nav pienācis laiks pārcelties uz spēcīgāku čempionātu? Un burtiski dažas dienas pēc mača ar turkiem par jaunāko no brāļiem Ikauniekiem rakstīja Itālijas mediji, ziņojot, ka par spēlētāju interesējas A sērijas klubs Udinese. Itālijas futbola cienītājiem Jānis tika stādīts priekšā kā pārliecinoši labākais virslīgas futbolists un pat tika salīdzināts ar bijušo Brazīlijas zvaigzni Kakā. Kā lai virslīgas labākajam vārtu guvējam, kurš vēl pagājušajā sezonā bijis Liepājas metalurga rezervists, no straujās notikumu attīstības nesagriežas galva? Tāpēc var jau arī saprast Latvijas izlases galveno treneri Marianu Paharu, kurš treniņnometnē sargāja pussargu no žurnālistu uzmanības, un arī Liepājas prezidentu Māri Verpakovski, kurš pirms svarīgajām virslīgas finiša spēlēm palūdza spēlētāju netraucēt. Diena sazinājās ar Latvijas jaunā futbola talanta pirmo treneri Kuldīgā Gvido Treimani.
Futbolu Jānis ar savu vecāko brāli Dāvi sāka spēlēt jau septiņu gadu vecumā. Abi dzīvojuši pie stadiona un bija ļoti bieži viesi tajā. Kuldīgas komanda divreiz uzvarēja jauniešu čempionātā savā vecuma grupā, vienā no reizēm nepiedzīvojot pat nevienu neizšķirtu, par zaudējumiem nemaz nerunājot. Kuldīga nekad īsti nav bijusi futbola lielpilsēta Latvijas mērogā, tāpēc šāds panākums ir ļoti augstu vērtējams, un tas lielā mērā bija iespējams, pateicoties abiem brāļiem Ikauniekiem. Dāvis bija vārtu gūšanas mašīna, savukārt gadu jaunākais Jānis, kā saka Treimanis, - komandas smadzenes. "Viņš labi redzēja laukumu un varēja gūt vārtus arī pats. Dāvis bija tāds tarāntipa uzbrucējs, bet arī varēja apvest trīs četrus un gūt vārtus. Tai laikā Jānis bija Latvijas labākais pussargs savā vecumā, Dāvis - labākais uzbrucējs, un bija mums vēl arī viens aizsargs, kurš, manā skatījumā, bija labākais, bet viņš, teiksim tā, aizgāja ne futbola ceļu..."
"Talants, protams, bet arī smags darbs. Es tajā laikā strādāju ne tikai par treneri, bet arī par Kuldīgas stadiona pārzini. Es tur biju cauru dienu. Viņi dzīvoja pie stadiona, un var teikt, ka visu laiku ņēmās pa stadionu vien. Nāca un prasīja papildu vingrinājumus, padomus, kā uzlabot tehniku, jo pie tās papildus ļoti daudz strādāju. Viens otrs puika nevarēja sagaidīt treniņa beigas, bet viņi abi sāka jau pirms treniņa un palika arī pēc," Treimanis norādīja.
Viņš pieskaitāms tai pēdējos gados jau itin kuplajai Latvijas treneru saimei, kas par vienu no galvenajām problēmām pašmāju talantu audzināšanā uzskata pārāk lielo vēlmi uzvarēt jau jauniešu vecumā. Kā ne reizi vien jau izteicies Latvijas Futbola federācijas sporta direktors Dainis Kazakevičs, futbola treneri ir bērnu vecāku, visbiežāk tēvu, pavadā, tāpēc spiesti plānot treniņprocesu un izvēlēties spēles plānu, kas dod labākas iespējas uzvarēt, nevis progresēt futbolistiem. Kad Diena sazinājās ar treneri, viņš nupat bija ieradies no turnīra Ventspilī un atkal redzējis to pašu - nostiprinātas komandas darbības, kas dod rezultātu, bet individuālā meistarība ir tālu no vēlamās. «Tehnikas pamati futbolistam tiek likti līdz 12 gadu vecumam, tad viņi to vislabāk uztver, bet, sākot viņiem jau agrā vecumā stāstīt par komandas kopējo spēli, tiek nokavēts laiks. Es savulaik prasīju vienam Liepājas metalurga jauniešu trenerim - kurš tev izceļas kā spēlētājs? Nebija neviena! Guva rezultātus tikai tāpēc, ka ir izveidota komandas spēle.»
Treimanis arī teicis Bulderam - shēmas lai pagaida! Ja futbolists apgūst tehniku, pēc tam viņš varēs iederēties visās shēmās. Bet, ja futbolistam tehnika ir vājā līmenī, tad viņš visās shēmās neiederēsies. Pēc tam jau brāļus Ikauniekus Liepājā trenējis Aleksandrs Stradiņš, un tai laikā Treimanis jutis, ka puišu progress ir apstājies. Stradiņš sākotnēji spītīgi turējies pie sava, bet pēc diviem gadiem bijis spiests atzīt - Liepājas sistēma neveicina spēlētāju progresu, jo nav individuālā darba, tikai - komandas. "Viņiem jau tur neļāva izpausties, darīt to, ko puiši paši uzskatīja par nepieciešamu. Pie manis Jānis bija kā brīvmākslinieks."
Šosezon Liepājā notika klubu maiņa, un jaunajā komandā abiem brāļiem pavērās iespēja, ko sevišķi labi izmantojis Jānis. Piemēram, Iļja Šadčins bija regulārs Liepājas metalurga spēlētājs jau pirms divām sezonām, bet šogad viņš lielākoties sēž uz soliņa, turpretim Jānis vada komandas saspēli un gūst daudz vārtu. Turklāt, Treimanim par lielu pārsteigumu, arī ar galvu.
"Biju aizbraucis uz vienu kausa spēli. Mans dēls [Andris Treimanis - I. P.] tieši tiesāja spēli. Pēc tam aprunājos ar Jāni. Nebija ne miņas no iespējamās zvaigžņu slimības. Es viņam prasu - kā tik daudz vārtu gūsti ar galvu?! Nav viņš nekāds garais un atlētiskais. Bet laikam viņam ir, kā saka, ņuhs uz vārtiem. Tas vai nu ir, vai nav."
Visu rakstu par jauno futbola zvaigzni Jāni Ikaunieku lasiet pirmdienas, 20.oktobra, avīzē Diena!