Romans Grigorčuks: Sirds un dvēsele futbolā

Latvijā viņš dzīvo un strādā jau 11 gadus.DIVAS VIRSOTNES Vairāk jūties kā ukrainis vai "latvijietis"? Latvija man patikusi vienmēr, bet Ventspils iepatikās ar īpašo mieru un klusumu. Šeit ir viegli saprotama kultūra un mentalitāte. Vienpadsmit gadu laikā ar vietējiem nesaprašanās nav bijis. Jūtos ērti. Tikai žēl, ka futbols nav tā vide, kurā varētu iemācīties latviešu valodu. Tā šeit jāzina. Protams, mīlu arī savu dzimteni Ukrainu. Tevi uz Latviju uzaicināja tautietis Ņesterenko? Man jau bija sagatavots līgums Krievijā ar Krasnojarskas komandu. Taču tad saņēmu uzaicinājumu no Ņesterenko ar iespēju spēlēt un vienlaikus strādāt par trenera palīgu. Tas vilināja vairāk, jo trenera darbs allaž saistīja. Izvēli ne reizi neesmu nožēlojis.Tavs laiks Daugavpilī sakrita ar Dinaburg virsotnēm. Jā, vienu gadu pirmo apli pabeidzām pirmajā vietā. Dzelteni melnā nāve — tādi plakāti bija tribīnēs! Līdz 2001.gadam klubā viss gāja uz augšu. Bija pieklājīgs sastāvs, un, ja būtu vēl vairāk iespēju to pilnveidot, cīnītos par augstāku vietu. Taču pēdējā sezonā Dinaburg sapratu, ka situācija pasliktinās. Bija materiālās problēmas. Lai kaut ko sasniegtu, jābūt noteiktam minimumam. Gan Latvijā, gan Krievijā, gan Anglijā. Dinaburg izspieda visu, ko varēja. Strādājām vājprātīgi daudz. Tātad tava nonākšana Ventspilī bija loģiska. Bespalovs atbrauca uz Daugavpili, parunājāmies. Patika konkrētība. Tobrīd bija arī piedāvājums no Krievijas pirmās līgas, kur solīja lielāku naudu, taču tur bija mazāka sakārtotība.Kur slēpjas FK Ventspils spēks? Pirmkārt, mums ir tas nepieciešamais minimums, lai uzvarētu virslīgā un iegūtu Latvijas kausu. Otrkārt, lieliska kluba vadības sapratne. Treškārt, izpildījums. Visu laiku jāprogresē, katrā spēlē jāsper solītis uz priekšu. Ar šādu lozungu dzīvojam.Vai bija atšķirība izjūtās pēc pirmā un trešā titula? Pirmais nāca drausmīgi grūti. Kad Rēzeknē atskanēja spēles beigu svilpe, pat nebija spēka priecāties. Pirms tam jau bijām ieguvuši kausu, taču uzvarēt čempionātā tomēr ir kaut kas cits. Ja Eiropas kausos iekļūtu grupu turnīrā, droši vien tas prieks sistu pušu uzvaru Latvijas čempionātā.Kā bija pērn, kad sezonas sākumā daudz zaudējāt un bijāt pat 11 punktus aiz līderiem? Bija neizpratne — kāpēc tā notiek, kāpēc zaudējam tik daudz punktu. Bet, kad tikām pāri, kļuva vieglāk. Sākās uzvaru sērija, un guvām milzīgu gandarījumu.Iespējams, tev bija vieglāk saprast šā gada Liepājas metalurgu? Esmu redzējis gandrīz visas Metalurga spēles. Piemēram, ar Skonto bija neiespējami neuzvarēt, bet viņi ņem un zaudē. Un šādu spēļu bija daudz. Kaut kāda melnā maģija. Kādi ir galvenie komponenti, bez kuriem nevar uzvarēt? Saliedēta vadība. Mūsu veiksmīgais kopdarbs ar direktoru un prezidentu ir būtisks cēlonis uzvarām. Ir vajadzīgi arī atbilstoši spēlētāji — gan tādi, kas uzreiz gatavi izpildīt prasīto, gan jaunie, kuriem ir potenciāls. Par ko domā brīžos, kad pēc lielām uzvarām spēlētāji met gaisā? Prieks ir tik liels, ka par detaļām nedomāju. Apkārt redzu priecīgus cilvēkus. Sajūta ir lieliska.UNIVERSĀLĀ SHĒMA Kāpēc izmanto shēmu — trīs aizsargi, pieci pussargi, divi uzbrucēji? Tā ir ļoti universāla. Nav būtiski, kā to shēmu saukt — 3—5—2 vai citādi, bet, kā tā strādā. Es šai shēmai ticu. Skaļi teikts, bet arī pārzinu ideāli. Zinu, kā tā darbojās pret citām komandām. Ir daudz variantu, kā to transformēt. Patīk arī 4—3—2—1 ar vienu izteiktu uzbrucēju. Daudzi tā spēlē. Nozīmīgas figūras tad ir malējie aizsargi. Kur šo shēmu atradi? Kopējis nevienu neesmu. Pats pilnveidoju. Dažādas versijas redzēju Polijā un Ukrainā. Viss aizsākās jaunības gados, kad sāku pierakstīt un analizēt spēles. Zināju, ka gribu būt treneris.Pats sev esi skolotājs? No visiem, ar ko nācies kopā strādāt, paņēmu, ko varēju. Katru dienu pierakstīju. Piemēram, kā uzsākt uzbrukumu. Treniņā tas viss jāatstrādā. Daudz futbolu skatos TV. Mācos nepārtraukti. Cik nozīmīgs komandai ir psihologs? Ideāli, ja futbolists ir personība. Pašam jāmāk tikt galā ar grūtībām, stresu. Taču komandā allaž būs cilvēki, kam vajadzēs psihologu. Treneris jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Galvenais — izprast cilvēkus, ar kuriem strādā. Jāpietiek ar ieskatīšanos acīs, lai saprastu, kas notiek. Taču futbolisti ir dažādi, un ar to jāmāk sadzīvot. Piemēram, Mentešašvili. Kad runājam pirms spēles, viss ir kārtībā, bet viņš iziet laukumā un vairs nespēj sevi kontrolēt. Pieņemu, ka ar to nav iespējams cīnīties. Viņš tāds vienkārši ir. Tik ļoti iejūtas spēlē... Tas ir mīnuss. Taču ar citām lietām kompensē trūkumus.Vai šogad Eiropas kausā viņš nenogremdēja iespēju tikt trešajā kārtā? Iespējams. Droši vien būtu vieglāk, ja nebūtu Mentešašvili noraidījuma. Taču priecēja, ka pret Brann redzēju monolītu komandu. Kur tieksieties tālāk? Gribas sasniegt visu, kā vēl nav (smejas). Taču tam jānotiek pakāpeniski. Gribētos, lai visiem būtu mērķis tikt tālāk Eiropas kausos. Iespējams tas ir. Un ir arī piemēri, uz ko tiekties, — baltkrievu BATE...Slovāku Artemedia... Kipras Anorthosis. Lai tas izdotos, jāsakrīt daudziem faktoriem — komandā visam jābūt lieliskā kārtībā, nedrīkst traucēt tiesnešu darbība, kartītes, jābūt veiksmei. Pēc uzvarām Latvijas čempionātā gribas iekļūt Čempionu līgas grupu turnīrā. Taču tas nenozīmē, ka pašreizējam sastāvam piepirksim vēl kādu klāt un mērķi sasniegsim. Pirmajā kārtā var ielozēt pretī spēcīgu Kazahstānas vai Azerbaidžānas komandu, un mēs izkritīsim. Un tad gan jaunajiem nebūs dota iespēja, gan pašreizējiem spēlētājiem būs liels trieciens. Ja kādu ņemsim klāt, tas būs gados jauns spēlētājs. Kā Žigajevs vai Špakovs.Esi demokrāts vai diktators? Disciplīnu prasu. Stingri. Taču, ja komandā ir talanti, ar viņiem nedrīksti rīkoties kā diktators. Tā kaut ko var pazaudēt. Pret jaunajiem gan jābūt stingram. Disciplīnas piemērs ir aizsardzība, kur ir noteikts mehānisms, ko un kā darīt. Bez avantūrām. Uzbrukumā ir pretēji — tikai priecājos, ja uzbrucējs spēj improvizēt.Cik talantu ir Ventspils komandā? Ir. Ar vārdu "talantīgs", pirmkārt, domāju gaišu galvu, taču ar galvu vien nepietiek. Svarīgi, lai ir talants un fiziskās kvalitātes — ātrums, koordinācija, spēks... Vai bijuši spēlētāji, no kuriem bijis grūti atvadīties? Reti gadījies teikt: labāk, lai viņš iet savu ceļu. Īpaši grūti šķirties no tiem, ar kuriem esi ko sasniedzis. Patīkami, ja kāds aiziet uz spēcīgu komandu. Piemēram, Kaspars Gorkšs. Arī šogad kāds tiks pārdots, kādam savu lomu nospēlēs vecums — jādod vārds jaunajiem. Cits piemērs ir Rimkus. Laist prom nevaram, jo mums nav cita tāda līmeņa uzbrucēja. Uz viņa vecumu neskatāmies. Mēdz būt arī tā, ka ir labs futbolists, taču nav trāpījis īstajā komandā. Kā Kristaps Grebis, Jurģis Kalns. Tā gadās, ka ir blakus, bet sastāvā netiek. Taču tas, ka netika sastāvā pie mums, nenozīmē, ka kāds ir slikts uzbrucējs.Kijevas Dynamo ilggadējais treneris Valerijs Lobanovskis visu spēli varēja nosēdēt uz soliņa. Mūsdienās treneriem ir atvēlēta zona, kurā pārvietoties! Plusi tam ir, jo vari pienākt tuvāk un ko pateikt. Patīk, ja spēles laikā ir kontakts ar katru spēlētāju. Visu laiku jāskatās pēc situācijas — vajag uzkliegt vai nomierināt. Sēdēt neesmu spējīgs. Kā gulēji pēc spēles ar Brann? Nebija tik traki. Kad gājām uz pirmo titulu, tad gan negulēja visa ģimene. Bija tikai futbols. No tā jāmācās. Tagad pat pirms spēles ar Skonto gulēju mierīgi. Arī no rīta skudriņas pa muguru neskrēja. Jā, kad spēle nāca tuvāk, tad bija satraukums, taču nekādas histērijas. Arī kad zaudējam.Kā jūties, sava kluba spēli vērojot no tribīnēm? Piespiedu kārtā tas bijis vismaz reizes trīs. Vienreiz Ventspilī aizgāju uz VIP zonu. Telpā aiz logiem nebija iespējams nosēdēt — jūties tik bezpalīdzīgs… Kad Baltijas līgas spēlē sēdēju tribīnēs — cita lieta. Spēle daudz labāk pārredzama.IZLASES LAIVĀ Kāpēc Baltijas līgā spēlējāt ar otro sastāvu? Katram turnīram ir sava jēga. Nevaram piedalīties tikai tāpēc, ka kāds tādu turnīru izdomājis. Ja startējam, rēķināmies ar "dividendēm". Virslīgā un kausa izcīņā cīnāmies par iespēju startēt Eiropas kausos. Baltijas līgā dividendes ir mazas. Turnīrs gan ir vajadzīgs, jo sagādā iespēju redzēt darbībā visus, kas netiek pamatsastāvā. Dublieros šādu pieredzi iegūt nevar. Žēl, ka neuzvarējām Kaunas, jo būtu interesanti pavērot jaunos uz Skonto fona.Kā vērtē šodien Latvijas futbolu? Pilnīgi piekrītu Aleksandram Starkovam — nedrīkst runāt, ka Latvijā ir slikts futbols. Tā nav. Ja Latvijas futbolu apaudzētu ar visu to, kas ir Anglijā... Atbrauca Blackpool, redzējām viņu līmeni. Bet kā tur dzīvo līdzi komandai! Tribīnes dzied, pirms spēlēm raksta, pēc — arī. Kritizē, vērtē. Ir reklāmas, ir TV. Ja tribīnēs būs 10 tūkstoši skatītāju, spēli rādīs TV, būs labs apgaismojums, pirms tās būs radīta intriga, viss būs. Arī futbolistiem acis vairāk degs. Futbolistiem jāmainās. Jābūt kā zaldātiem karā. Pilniem ar adrenalīnu. Vai Ukrainā zina, ka Latvijā strādā trīskārtējais čempions? Interese bija, taču par to cenšos nerunāt, jo man ir līgums un vienošanās ar kluba prezidentu. Klubs visu pilda. Ja sākšu kaut ko apspriest par līgumiem, diezin vai prezidentam būs patīkami to dzirdēt. Taču tas nenozīmē, ka Ventspilī pavadīšu visu dzīvi. Ja būs piedāvājums, no kura nevar atteikties, protams, izskatīšu.Varbūt uzaicinās dzimtās pilsētas klubs? Tas tagad spēlē pirmajā līgā. Pirmā līga nevilina? Nē. Bet Krievijas pirmā līga? Nezinu. Pirmām kārtām jābūt drošam, ka komanda ir sakārtota.Tātad nevar droši apgalvot, ka Grigorčuks nākamajā sezonā noteikti strādās Ventspilī? Varu tikai atkārtot, ko iepriekš teicu.Bet ja nāktu piedāvājums vadīt, piemēram, Latvijas U-21 izlasi? Futbolistam vajag uzvarēt čempionātā un uzspēlēt valsts izlasē. Trenerim ir līdzīgi. Jāpastrādā ne tikai klubā, bet arī izlasē. Tas ir interesanti. Nesaku, ka tas nenotiks...