Tieši pretēji — zaudējumi Vācijai (1:2
un 2:4), kā arī paritāte spēlēs ar Franciju (3:5 un 5:2) izsita no
līdzsvara ne tikai hokeja fanus, bet arī Latvijas Hokeja federācijas
prezidentu Kirovu Lipmanu. Viņa runas atreferējums komandas
ģērbtuvēs nav pieejams plašākai auditorijai, taču pēc aculiecinieku
nostāstiem Kirovs esot runājis bez aiztures.
Labi, ka federācijas prezidentam toreiz pietika veselā saprāta
neurķēties dziļāk komandas iekšējās lietās. Maskavas sūro "miliču
skolu" izgājušie Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš savus plānus gan jau
nebūtu mainījuši, tomēr kopējā gaisotne komandā varēja sašķobīties.
Treneri mērķtiecīgi gatavoja komandu spēlēšanai pasaules čempionātā,
pārbaudes spēļu rezultātus atbīdot otrā plānā.
Stenlija kausu ieguvušais, taču trenera praksē virsotnes vēl nesasniegušais, Uve Krups Rīgā priecājās, ka viņa padotie aprīļa pirmajā pusē jau parāda pasaules čempionāta cienīgu spēli. Latvijas izlase tobrīd uzskatīja par pareizāku turpināt fiziskās bāzes pilnveidošanu, lai spēka pietiktu pasaules čempionāta triecienciklam.
Tagad redzams, kurš plāns — Latvijas vai Vācijas bijis stratēģiski pareizāks. Latvijas hokejisti mājup sagaidīti ar visu laiku labākā sasnieguma atkārtojumu — izcīnīta septītā vieta, Vācijai pēc sportiskā principa elite būtu jāatstāj (15.vieta), taču mājinieku statuss garantē spēlēšanu arī pasaules 2010.gada čempionātā.
Uves Krupa aprīļa uzvaras pār Latviju neviens
vairs nepiemin. Tā vietā sākusies kampaņa viņa nomainīšanai pret
piemērotāku kandidatūru izlases galvenā trenera amatā. Šī būtu pirmā
vērtīgā atziņa, kuru vajadzētu ielāgot nākotnē.
Latvijas hokeja izlases visu laiku rezultatīvākais uzbrucējs Leonīds
Tambijevs, kurš veiksmīgi sācis trenera darbu ar 1992.gadā dzimušajiem
jauniešiem, Bernes panākuma izvērtējumā uz kopējā fona izcēla citu
ekspertu piemirstus panākuma kaldinātājus un tālredzīgi norādīja uz
turpmākajiem darbības virzieniem, kurus nevajadzētu atstāt novārtā.
"Cepuri nost Oļega un Hara priekšā par paveikto, taču es gribētu
uzsvērt arī Juliusu Šuplera un Dinamo ieguldījumu septītās vietas
izcīnīšanā. No savas pieredzes zinu, ka klubu trenerim ir tikpat liela
lomu, jo viņš ar spēlētājiem strādā visu sezonu. Spēlēšana KHL ir
vismaz 50 procenti panākuma pamatā. Akcentējot izlases un Dinamo
veiksmīgo sniegumu, nedrīkstu aizmirst, ka situācija Latvijas hokeja
zemākajos slāņos ir visnotaļ neskaidra. Nav zināms kādas komandas un
kur spēlēs."
Šī būtu otrā vērtīgā atziņa. Priecājoties par valstsvienības un Dinamo
panākumiem, nedrīkstētu aizmirst, ka tādu klubu kā Rīga-2000 un
ASK/Ogre turpmākā pastāvēšana ir zem jautājuma zīmes. Ne visi jaunie
hokejisti sevi piesaka 18, 19 un pat 21 gadu vecumā.
Spilgtākais
piemērs ir labākais vārtu guvējs Latvijas izlases sastāvā Bernē Mārtiņš
Cipulis. Pasaules čempionātā viņš debitēja 24 gadu vecumā Insbrukā, bet
pēdējos gados pieņemts divdesmitgadīgus jauniešus jau uzskatīt par
netalantīgiem, ja viņi pēc junioru vecuma pārsniegšanas nav tiešā
izlases tuvumā.
Pēc bēguma parasti seko kritums. Lai no tā izvairītos, labākā recepte
esot rūpīgs un pārdomāts darbs latiņas pacelšanai vēl augstāk. Tā jau
būtu ne tik daudz vērtīga atziņa, cik novēlējums raugoties Vankūveras
virzienā.