Otrkārt, Nāciju kausa izcīņā daudzās kļūdas spieda pieņemt sarežģītu lēmumu - nestartēt finālbraucienos. Atgriezies mājās pēc sarežģītā, taču kopumā sekmīgā gada, Pauls jau nākamajā dienā no Kalvenes devās uz Rīgu, lai veiktu magnētisko rezonansi sāpošajai kājai.
Fragments no intervijas laikrakstam Diena:
"Ķeguma posma treniņos bija nepatīkams kritiens. Mazliet pastiepu celim saiti. Viss it kā jau bija sadzijis, nesāpēja, taču Nāciju motokrosā atkal piedzīvoju trīs kritienus, un pēdējais no tiem bija visai iespaidīgs (iesmejas), un atkal nedaudz sasitu celi. It kā viss ir kārtībā, bet drošības pēc uztaisījām magnētisko rezonansi, lai zinātu, vai viss ir kārtībā un vai varam gatavoties nākamajai sezonai."
Pēc atgriešanās Latvijā esi uz izķeršanu?
Jā, visi tagad grib ar mani aprunāties, visur aicina. Cenšos salikt visas intervijas vienā dienā, jo katru dienu braukt no Kalvenes uz Rīgu negribas.
Rīgas lidostā tevi sagaidīja ar limuzīnu. Vai esi jau pieradis pie tādas sagaidīšanas?
Nē, noteikti nē. Kalvenē mani sagaidīja vēl vairāk cilvēku nekā lidostā. Ir patīkami, taču uztraukums ir vēl lielāks, nekā braucot (iesmejas).
Nāciju kausā traumas guva arī tavi galvenie sezonas konkurenti. Vai citi sportisti arī nebija apmierināti ar to, ka Nāciju kauss Francijā notika tikai nedēļu pēc posma ASV tālajā krastā Losandželosā?
Aci pret aci ne ar vienu par to neesmu runājis, taču, cik esmu dzirdējis, neviens par to nebija priecīgs. Sezona bija tiešām ļoti gara, un pēc diviem posmiem Amerikā bija grūti aklimatizēties. Otrdien ierados Eiropā, bet ceturtā piektā diena pēc tādiem lidojumiem ir visgrūtākā.
Pieminēji, ka sezona bija ļoti gara. Kurā brīdī pats juti, ka spēki sāk izsīkt?
Līdz Meksikas posmam (13. septembrī - aut.) viss bija tiešām ļoti labi: bija spēks, bija laba fiziskā forma. Pēc tam gan jau sanāca sevi mazliet lauzt.
ASV posmā bija četrdesmit grādu karstums. Kā ar to tiki galā?
Sacensībās bija jābrauc gandrīz kā pirtī. Bija ļoti smagi.
Tieši fiziski vai psiholoģiski?
Man tas traucēja koncentrēties - ķermenis ātrāk nogurst, galva reibst... Nevarēju pabraukt savu spēju robežās.
25 punkti, kurus kopvērtējumā zaudēji slovēnim Tinam Gajseram, ir uzvara vienā braucienā. Kur tie punkti palika?
Mēs jau ar komandas vadību runājām, ka cīņu par titulu zaudēju nevis Amerikas posmā, bet vairākās citās sacensībās. Meksikā otrajā braucienā bija kritiens, bet pirms tā biju tikai četrus punktus aiz līdera. Zviedrijā kritiens... Bija vairākas neveiksmes, kas kopumā noveda pie zaudētiem 25 punktiem.
Kritieni bija saistīti ar palielinātu risku, mēģinot braukt ātrāk?
Nē, varbūt tikai Meksikas posmā tas tiešām tā bija, jo negaidīti radās iespēja pacīnīties par čempionu titulu, un tad jau strādājām uz to. Tur biju satrakojies. Iepriekš bija kļūdas manā izpildījumā, tas notika, braucot savā tempā, nevis ātrāk par to, kā spēju.
Kādas ir atsauksmes no komandas vadības par aizvadīto sezonu?
Tā nopietni vēl neko neesam izvērtējuši, bet pēc pēdējā posma ASV kopīgi pavakariņojām. Visi bija tiešām ļoti, ļoti priecīgi, jo neviens nebija gaidījis, ka tik augstu rezultātu sasniegšu jau savā pirmajā pilnajā sezonā. Visi bija pārsteigti. Teica - ja būtu zinājuši, ka iekļūšu pirmajā trijniekā, pirms sezonas nedomājot parakstītu ar mani līgumu (smejas).
Autosporta pārstāvji teic, ka latvietim nav ne mazāko izredžu izsisties līdz visaugstākajam līmenim, jo Latvijas tirgus ir ļoti mazs, tāpēc komerciāli mūsu autosportisti nav pievilcīgi. Kā ir motokrosā? Piemēram, ja pasaules vicečempions būtu vācietis, viņa zemē KTM varētu pārdot vairāk motociklu.
Viņiem ir ļoti vienkārši - vajag čempionus. Vajag labākos, un ir vienalga, no kuras valsts tu esi. Viņi saka, ka labāk ņem čempionu no Latvijas nekā vācieti, kurš brauc pa piektajām vietām. Domāju, motokrosā tā ir visām komandām. Tikt pie līguma ar kādu rūpnīcas komandu, protams, lielo valstu pārstāvjiem ir vieglāk, bet tad, kad jau esi ticis top līmenī, tavai pilsonībai vairs nav tik lielas nozīmes.
Visu lielo interviju ar pasaules vicečempionu motokrosā Paulu Jonasu lasiet pirmdienas, 5.oktobra, avīzē Diena!