Latvijas labākā vieglatlēte Laura Ikauniece-Admidiņa pēc 2016. gada Rio olimpiskajām spēlēm sāka trenēties pie Igaunijas speciālista Andreja Nazarova. Veiksmīgās sadarbības apliecinājums bija šā gada maijā Gecisā sasniegtais lieliskais Latvijas rekords 6815 punktu. Iepriekšējais rekords tika labots par 193 punktiem. Sezonas galvenajās sacensībās – augustā pasaules čempionātā Londonā – gan nācās piedzīvot vilšanos. Pirmajā disciplīnā 100 metru barjerskrējienā Laura guva kājas aizmugurējā muskuļa savainojumu un no sacensībām izstājās.
Pagājušajā otrdienā Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) Rīgas Motormuzejā rīkoja Baltijas vieglatlētikas treneru semināru, un viens no lektoriem bija Nazarovs. Savulaik Andrejs ir trenējis arī 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu čempionu desmitcīņā Erki Nolu un lekcijas laikā ar projektora palīdzību atklāja sagatavošanās plānu, kad Nols 2001. gada sezonā sasniedza lielisku personisko rekordu – 8815 punktu.
Intervijām Nazarovs gan nav īpaši atsaucīgs. Nelielai sarunai Andrejs piekrita.
Atklājiet recepti, kāpēc Igaunijā ir labi desmitcīņnieki!
Man grūti dot viennozīmīgu atbildi, bet mums joprojām starp skolām notiek sacensības ar nosaukumu "desmit olimpiskie starti". Es pats savulaik esmu tajās piedalījies, bet man jau ir 52 gadi. Šīm sacensībām noteikti ir sava loma, bet, no otras puses, spēcīgu meiteņu daudzcīņnieču jau mums nav. Jaunā desmitcīņnieku paaudze gan patiešām ir varena. Tik spēcīga nekad vēl nav bijusi. Eiropas junioru čempionātā divi mūsu jaunie daudzcīņnieki savāca vairāk par 8000 punktiem un abi kāpa uz goda pjedestāla, ieņemot otro un trešo vietu (Johaness Erms – 8141 p. un Karels Tilga – 8002 p). Pirms čempionāta par iekļūšanu komandā bija nopietna konkurence, jo kvalifikācijas normu (6950 p.) izpildīja seši jaunie Igaunijas desmitcīņnieki.
Kā Igaunijā var ieinteresēt jauniešus trenēties desmitcīņā, jo tā ir smaga disciplīna un komerciāli arī nav pievilcīga?
Tā tas ir, bet jebkurā gadījumā viena daļa iedzīvotāju joprojām mīl vieglatlētiku. Vecāki sūta savus bērnus trenēties, un bērnu grupu mums ir daudz. Jauniešu līmenī arī sacensībās ir daudz dalībnieku, tikai junioru vecumā paliek mazāk.
Cik liela ir jūsu treniņu grupa?
Pagājušajā gadā bija četri sportisti. Arī viena meitene daudzcīņniece, kura, protams, bija vājāka par Lauru, taču ar viņu kopā pildīja vingrinājumus. Lekcijā videomateriālā bija redzams, ka pirms pasaules čempionāta Laura kopā ar puisi daudzcīņieku skrien barjeras. No desmitcīņniekiem viņa daudz ko var aizgūt. Puiši tomēr ir nedaudz spēcīgāki, un ir jāpacenšas, lai viņiem tiktu līdzi.
Tagad it kā esot skaidrība, kāpēc Laura pasaules čempionātā barjerskrējienā iedzīvojās kājas aizmugurējā muskuļa savainojumā. No traumām neviens gan nav pasargāts. Kādi secinājumi ir izdarīti?
Es par šo tēmu negribu izteikties, jo šis jautājums ir jāuzdod ārstiem. Es klausu, ko viņi saka. Treniņu plānus sastādu, lielā mērā vadoties pēc dakteru ieteikumiem. Es neko neuzspiedīšu. Kad Laura būs pilnībā vesela, tad arī strādāsim pēc maksimālās programmas, bet pagaidām ieklausos, ko saka ārsti.
Tā tiešām nākotnē varētu būt, kā lekcijā teicāt, ka daudzcīņnieki vasarā startēs tikai vienās sacensībās?
Tāda tendence ieskicējas. Šī gada pasaules čempions desmitcīņā (Francijas sportists Kevins Maijers – aut.) startēja tikai vienās sacensībās Londonā. Septiņcīņas uzvarētāja (Nafisatu Tiama no Beļģijas – aut.) šosezon startēja divās daudzcīņas sacensībās.
Visu sarunu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!