Romiešu «rīvēšanās» ar netālu no tagadējās Tunisijas galvaspilsētas Tunisas atrašanās vietas pastāvējušo Kartāgu sākās ap ceturto gadsimtu pirms mūsu ēras. Spēcīgā un nepakļāvīgā Ziemeļāfrikas republika Romai bija kā skabarga acī. Kartāgiešu flote un tirdzniecības apjomi apdraudēja romiešu dominanci Vidusjūras rietumu reģionā. Cīņa par ietekmi pārauga vairākos karos, kas noritēja ar mainīgām sekmēm. To vidū bija arī leģendārais valdnieka Hanibāla gājiens ar ziloņiem pāri sniegotajiem Alpiem, lai otrā pūniešu kara laikā uzbruktu Romai nevis no jūras puses, bet gan no ziemeļiem. Toreiz kartāgiešiem izdevās pamatīgi papostīt šķietami neievainojamo impēriju.
Romiešu naidu labi raksturo senatora Marka Porcija Katona rīcība, kurš savas runas Senātā beidza ar vārdiem «Ceterum censeo Carthaginem esse delendam» (Man šķiet, ka Kartāgu vajadzētu iznīcināt).
Naidošanos pārtrauca trešais pūniešu karš, kurā 146. gadā p.m.ē. romiešiem izdevās sakaut ienaidniekus, izlaupīt zemi un arī iznīcināt Kartāgu kā neatkarīgu valstisku veidojumu.
Informācijas karš
Sāncensības laikmetā romieši izplatīja daudz nelabvēlīgas informācijas par kartāgiešiem. Piemēram, ka aizjūras kaimiņi savam dievam Baālam upurējuši bērnus. Romiešu hronisti detalizēti aprakstījuši šādu rituālu 310. gadā p.m.ē. pie Kartāgas vārtiem. Togad valdījis neparasti sauss un karsts laiks, tādēļ akas izžuvušas un cilvēki no slāpēm miruši. Priesteri vienīgo glābiņu saskatījuši galvenā dieva Baāla pielabināšanā, tādēļ tika nolemts ziedot viņam pilsētas augstmaņu pirmdzimtos dēlus. Iespējams, ka bagātnieki tomēr nav piekrituši šādam risinājumam un mēģinājuši izkļūt no situācijas, savu pēcnācēju vietā «iesmērējot» dievam vergu bērnus. Mazuļi mesti liesmās, kur briesmīgās mokās ņēmuši galu.
Lai arī hronikas bija ļoti detalizētas, daudzi vēsturnieki apšaubīja to atbilstību patiesībai, norādot, ka hronikas varēja izmantot propagandai. Īpaši tāpēc, ka divi šādas liecības atstājušie aktualitāšu iemūžinātāji bija Romas valdnieku algoti. Motivācija ir skaidra - parādīt romiešiem, ka ienaidnieki ir barbari, tādējādi iegūstot sabiedrības atbalstu karā pret tiem.
Taču jaunākie atklājumi mudina domāt, ka baisie rituāli nav gluži no pirksta izzīsti. Pitsburgas Universitātes antropologs Džefrijs Švarcs pārmeklēja bērnu kapus Kartāgas drupās un atrada 70 urnu ar apdegušiem kauliem, ziņo žurnāls Der Spiegel. Šī specializētā kapsēta tika uzieta pagājušā gadsimta 20. gados, un tajā apbedīti tikai mazi bērni. Pavisam amerikāņu zinātnieks izpētīja vairāk nekā 300 urnu ar kauliem un uzskata, ka ieguvis gan pirmos zinātniskos pierādījumus šaušalīgajai upurēšanas tradīcijai, gan arī citas noderīgas ziņas. Piemēram, tādas, ka vidēji katrs piektais kartāgiešu bērns dzimis nedzīvs vai miris dzemdībās. Tas gan neesot nekas neparasts, jo antīkajā pasaulē jaundzimušo mirstības procents bijis augsts.
Liecības urnās
Mazliet mulsinoši, ka 38 urnās bijuši meiteņu kauli un tikai 26 gadījumos Dž. Švarcs varēja nekļūdīgi pateikt, ka tur ir zēnu mirstīgās atliekas. Tas nozīmē, ka vai nu upuru vidū bijušas arī meitenes, vai arī kapos ir apbedīti, piemēram, ugunsgrēku upuri. Par spīti mulsinošajām nesakritībām, amerikāņu speciālists tomēr sliecas uzskatīt, ka savos meklējumos dodas pareizā virzienā un šie pavedieni palīdzēs uzzināt vairāk par upurēšanas rituāliem.
Zinātnieks neesot atradis pierādījumus tam, ka pret bērniem pirms nāves pielietota vardarbība. «Es ļoti rūpīgi meklēju griezuma pēdas, jo dažos ziņojumos tika teikts, ka bērniem pirms iemešanas ugunī pārgriezta rīkle,» antropologs atzīst, ka viņam nav izdevies gūt apstiprinājumu šai versijai, «protams, viņus vispirms varēja apreibināt. Tas uz kauliem nekādas pēdas neatstāj».
Pat ja teorija par bērnu upurēšanu apstiprināsies, tā nepadarīs kartāgiešus par nežēlīgiem barbariem uz citu antīkās pasaules valstu fona. Zināms, ka līdzīgus rituālus piekopa Centrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņi, un arī paši romieši nebija labāki. Tur nevēlamus bērnus, īpaši meitenes, pēc dzimšanas vienkārši atstāja kalnos nomirt.