„Šī brīža redakcijā sagatavotie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir neskaidri, nav precizēts, kam ir kādas tiesības un pienākumi. Šī iemesla dēļ likumprojekts šobrīd nav īstenojams dzīvē. Ideja ir realizējama, ieviešot skaidrību vairākos būtiskos punktos, pirmkārt, atrunājot signāla piegādes un izmaksas jautājumus, otrkārt, precizējot kanālu satura un kvalitātes atbilstību,” uzsver IZZI valdes locekle Sandra Kraujiņa.
Būtiski, lai likumā tiktu precizēts, ka vietējie un reģionālie televīzijas kanāli ir atbildīgi par signāla piegādi operatora kabeļtīkla galvasstacijā un pašas televīzijas sedz visas izmaksas, kuras saistītas ar šī signāla piegādi līdz operatora noteiktajam signāla saņemšanas punktam. Jāuzsver, ka esošā likumdošana jau nosaka, ka kabeļtelevīzijas operatoriem obligāti par saviem līdzekļiem jānodrošina nacionālo kanālu apraide. Turklāt atšķirībā no Lattelecom kebeļtelevīzijas operatori nevar iekasēt samaksu no televīzijām par šo apraidi. Uzliekot par pienākumu arī citu kanālu apraidi, tiek būtiski kaitēts komercdarbībai.
„Tīri objektīvi vērtējot tirgu, izstrādātie grozījumi šobrīd būtiski kaitē kabeļoperatoru uzņēmējdarbībai. Kad reģionālās televīzijas pameta analogo apraidi, kabeļoperatori to vietā iekļāva citus kanālus, par kuru pārraides tiesībām tiek maksāts kanāla tiesību īpašniekam. Tādējādi lielākoties kabeļoperatoru rīcībā nemaz nav brīvu frekvenču, ko piešķirt vietējām un reģionālajām televīzijām. Turklāt šo kanālu tiesību īpašnieki pieprasa nepārtrauktu iegādātā kanāla pārraidi, ko mēs nevaram vienpersoniski pārtraukt, nepārkāpjot līguma noteikumus un nemaksājot soda naudas,” skaidro S. Kraujiņa.
Tikpat nozīmīgs ir jautājums arī par reģionālo un vietējo televīziju saturu un to kvalitāti. Ja kabeļtelevīzijas operatori, nomaksājot soda naudas, atsakās no līdzšinējām programmām un atbrīvo frekvences vietējām televīzijām, no uzņēmējdarbības viedokļa raugoties, nav loģiski pārraidīt saturu, kas paredzēts vien pāris stundām dienā, turklāt nereti sastāv no prezentāciju materiāliem un vietēja rakstura sludinājumiem. Kā IZZI noskaidroja Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, tad ir vietējās un reģionālās televīzijas, kas savu saturu piedāvā tikai no vienas līdz trijām stundām dienā, ir televīzijas, kas savus raidījumus pārraida līdz sešām stundām diennaktī, un tikai atsevišķos gadījumos piedāvājums ir plašāks. Turklāt jāuzsver, ka dažkārt diskutējama ir arī satura kvalitāte, kas savukārt var kaitēt kabeļoperatora zīmolam un komunikācijai ar klientiem.
Vietējām un reģionālajām televīzijām ir iespēja pārraidīt savu saturu LTV, kā arī savulaik tika piedāvāti citi risinājumi, piemēram, Latvijas ziņu kanāls, TV24. Turklāt, ja viss notiek uz normāliem komercprakses principiem, kabeļtelevīzijas operatori un vietējas televīzijas var vienoties par savstarpēji izdevīgiem nosacījumiem. Jau šobrīd IZZI savā piedāvājumā ir iekļāvis vairākas reģionālās televīzijas, kuru piedāvātais saturs ir kvalitatīvs un atbilst auditorijas interesēm. Šī iemesla dēļ nav nepieciešami īpaši grozījumi likumā.
„Šī ir kārtējā reize, kad valdība un ministrija nav konsultējušās ar tirgus spēlētājiem par likumprojekta izveidi, īsti neapzinoties sekas, kā izmaiņas ietekmēs tirgu. Tas var atstāt būtisku iespaidu gan uz kabeļtelevīzijas operatoru komercdarbību, gan uz visu nozares spēlētāju biznesa rentabilitāti,” uzsver S. Kraujiņa.
Tāpat grozījumi likumā skaidri nenorāda, uz ko īsti attiecināmas šīs normas. Lai nekropļotu tirgu un tajā pastāvošo konkurenci, izmaiņas likumā ir skaidri jāatrunā un jāattiecina uz visiem tirgus spēlētājiem, arī uz virszemes apraidi, kurai būtu jābūt primārai platformai šīs iniciatīvas nodrošināšanā, īpaši ņemot vērā faktu, ka valstī ir reģioni, kuros kabeļtelevīzijas nemaz nav pieejamas.