Īsti inovatori velta ļoti daudz laika savai idejai, tie konstanti domā par to kā to var izdarīt labāk vai savādāk. Rezultātā risinājums, ar ko tiek atrisināta problēma visticamāk ir kas jauns un negaidīts, nekā sākumā mēģināts vai plānots.
Visu dzīvi esmu veidojis dažādus projektus, kuriem es nezināju vērtību, nezināju, ka no tā izdosies kaut kas tiešām liels. Savam tēvam bērnībā teicu, ka būšu inženieris. Un tad kad mēs savu 20 gadu vecumā satikāmies ar Džobu, mēs abi bijām tādi, kas kaut ko taisīja un urķēja. Sīvam, protams, bija krampis kaut ko pārdot, bet man labi izdevās ķimerēties ar elektroniku. Mēs abi papildinājām viens otru, patiesībā Apple nemaz nebūtu izdevies, ja tam nebūtu mūsu abu īpašības.
Pagātnē, kad mēs sākām ķimerēties ar datoriem, IBM bija lielākais uzņēmums pasaulē, kas būvēja datorus. Lielus un dārgus. Toreiz veidoja un pārdeva milzu datorus par lielu naudu. Un mēs, jauni puikas, kas knapi beiguši koledžu, satikāmies ar IBM, iepazināmies ar šo mašīnu, kas bija lieliski uzkonstruēta un izplānota. Toreiz, protams, nebija tastatūras klasiskā izpausmē, un mēs nodarbojāmies ar caurumu sišanu perfokartēs un citām lietām, par kurām šodien reti kurš atceras. Bet toreiz es sapratu, kā jāveido datora arhitektūra, lai to varētu ērti programmēt. Tas bija ļoti svarīgi.
Mums toreiz nebija datorgrāmatas vai informātikas stundas skolā, faktiski visi, kas kaut ko veica tajā virzienā paši varēja pastāstīt citiem ko jaunu. Un ņemot vērā visai ierobežoto saskarnes veidu ar datoru, katrs vēl izdomāja arī savus trikus, kā apiet neērtības un meklēja kādus risinājumus, ko pievienot vai savienot. Tikai pateicoties tam vispār radās iespēja savienot datoru ar televizoru un vizuāli kaut ko parādīt, tā izveidojās klasiska tastatūra vai datorpele – meklējot veidus, kā strādāt ērtāk.
Mēs bijām inovatori, jo atradām blakusveidus, pat negaidītus, kā dažādas problēmas un ikdienas procedūras risināt ērtāk. Atceros, ka savam tēvam jau toreiz teicu, ka man būs savs dators. Un mēs uz to apzināti gājām abi ar Stīvu Džobu. Mēs izveidojām savu pirmo datoru, Apple 1 un pēc tam arī Apple 2.
Apple 1 bija tas dators, kas parādīja pasaulei kāds vispār var būt personiskais dators – tāds, kas nav tikai lielas korporācijas serveris, bet dators, kas var būt ikvienam no mums. Redziet, mēs jau to neveidojām kā personisko datoru, bet gan eksperimentējām ar ērtāku veidu kā ievadīt informāciju, kaut ko, kas veidojās pateicoties tam, ka bija grūti, garlaicīgi un apnicīgi darboties ar informācijas ievadi datorā ar perfokartēm. Šo lietu apaudzējot ar papildus idejām arī izveidojās dators, tas pats Apple 1.
Kas ir mainījies šodien, ja mēs runājam par šo personisko gribu kaut ko veidot un mainīt pasauli?
Šodien uzņēmumu vadītājiem neatliek laiks praktiski nekam ārpus saviem darba pienākumiem. Laika nav, taču inovācijas prasa laiku, lai meklētu risinājumus. Arī Apple savā laikā ir piemeklējis noriets un Apple atkal izrāvās tikai tad, kad izveidoja pirmo iPod. Mums bija jāmainās, jāskatās „ārpus kastes”. Ja padomā, cik liela (jeb maza) ir varbūtība, ka datoru ražošanas uzņēmums kādā brīdī tirgum piedāvā kaut ko pilnīgi citu – mūzikas atskaņotāju? Tas ir tas, kas ir jāprot prasmīgiem uzņēmumu vadītājiem un komandu vadītājiem – spēt saskatīt šīs iespējas.
Kā attīstās skaitļošana un kas mūs sagaida nākotnē?
Kādreiz tika uzskatīts, ka dators nekad neaizvietos smadzenes. Tā ir tikai mašīna, vai ne? Datori, neskatoties uz to, ka var veikt miljoniem operāciju sekundē, joprojām nav aizvietojuši mūsu domāšanu un cilvēku saprātu. Taču nupat es sāku mainīt savas domas ar jaunu tehnoloģiju un programmatūras risinājumu ienākšanu. Taču tas, ko mēs šodien cenšamies izdarīt, ir vispirms mēģinām iemācīt datoru „sarunāties” mums pieņemamā veidā. Mēs esam iemācījuši atpazīt rokrakstu un balsi, tagad mēs mācām datoram saprast kontekstu tajā ko mēs viņam sakām. Jo kad es runāju ar cilvēkiem, es mainu domas sarunas laikā, kļūdos vārdos, pārsakos, atkārtoju, mainu intonāciju. Cilvēki to saprot, viņiem nav problēmu izsekot sarunai, taču datoram ir jāpasaka vienreiz, precīzi un noteiktā secībā.
Taču mēs esam tuvu. Un var izklausīties amizanti, bet dators būs tavs labākais draugs, jo viņš precīzi zinās tavas intereses un vērtības. Jo kas gan ir draugs – tas ir cilvēks, kas tevi saprot un atbalsta.
Apple veiksme slēpjas tieši tajā, ka mums ir izdevies savus produktus izveidot cilvēkiem saprotamus, vienkārši lietojamus. Lai dators būtu vienkāršs cilvēkiem, kas nav ar datoru uz Tu, lai dators kaut nedaudz būtu tuvs cilvēkam ierastai saskarsmei.
Vai arī šodien ikdiena ir saistīta ar „gadžetiem” un ķimerēšanos?
Pat šodien man patīk dažādas iekārtas. Man ikdienā līdzi ir teju 50 mārciņu svars ar dažādiem tālruņiem un citām iekārtām, jo ir ļoti interesanti redzēt, ko uzņēmumi domā un dara, risinot lietotāja saskarni ar, piemēram, tālruni. Mans šobrīd mīļākais „gadžets” maksā nieka 4 dolārus. Tas ir pīkstulis, ko es varu ielikt čemodānā un kad visi stāv rindā lidostā pie konveijera, meklējot savu čemodānu, es nospiežu pogu un tas sāk pīkstēt, saucot savu saimnieku.
Ja gribi mainīt pasauli, dari daudz ko uz savu roku. Zināšanas pasaulē ar interneta ienākšanu ir praktiski vienādas. Jebkurš var uzzināt jebkādus zinātniskus un citus datus. Viss jau internetā ir atrodams. Mums līdzi ir viedtālruņi, kas ar aplikāciju palīdzību ļauj risināt dažādas ikdienas lietas, piemēram, izsaukt taksometru vai nopirkt kino biļeti. Nekas īpašs, bet kādam ienāca prātā, ka šo pašu taksometra izsaukšanu var darīt vienkāršākā veidā, nospiežot pogu viedtālruņa ekrānā. Meklējiet risinājumus, uzdodat sev jautājumu, kā to vai šo var izdarīt ērtāk?
Informācijai: Stīvs Vozņaks ir viens no Apple dibinātājiem, pirmo personālo datoru izstrādātājs.