"Ir svarīgi, lai fiskālās atbildības likums tiek pieņemts tagad. Ir jāierobežo laiks, kamēr gaidām Eiropas lēmumus vai redakcijas, jo tie mēdz būt novēloti un nepilnīgi. Šis likums ir vajadzīgs mums pašiem kā stingra apņemšanās - uzkrāt labajos gados, ko tērēt sliktajos. Tas arī būtu vērā ņemams signāls citām valstīm, ka esam mācījušies no savām kļūdām un aicinām partnervalstis šīs kļūdas neatkārtot. Domāju, ka likums iegūtu, ja tajā nebūtu atstātas "svētās govis", piemēram, pensijas, kuras nedrīkst aiztikt tad, kad visiem - skolēniem, studentiem, slimniekiem, skolotājiem u.c. sociālajām grupām jāsavelk jostas. Šādi izņēmumi traucē atjaunot ilgtspējīgu valsts attīstības modeli," skaidro Kehris.
Diskusijā par Latvijas fiskālās disciplīnas iespējām, ekonomists Jānis Ošlejs kritizēja Finanšu ministrijas piedāvāto Finanšu disciplīnas likumu, kur budžeta plānošanas formula ir uzbūvēta pēc principa, lai budžets uzplaukuma periodā būtu ar nelielu pārpalikumu, bet lejupslīdes periodā - ar nelielu deficītu. Viņaprāt, ar šādu pieeju Latvija riskē atkal piedzīvot strauju postoša kāpuma/krituma ciklu bez iespējām pietiekamai attīstībai. Ekonomists ierosināja veidot fiskālās disciplīnas padomi, kas, līdzīgi kā Zviedrijā, aprēķinātu ekonomikas strukturālo stāvokli un sniegtu valdībai priekšlikumus budžeta veidošanai.
Apvienības biedrs Edmunds Krastiņš, pārbaudot faktisko un pēc piedāvātās formulas aprēķināto budžeta deficītu pēdējo astoņu gadu laikā, secinājis, ka piedāvātā formula nav pietiekami stingra labas izaugsmes gados un pārāk strikta sliktajos gados, kas tiem seko. "Vēsture liecina, ka Latviju spēj noturēt disciplīnā tikai ārējie spēki. Gan sabiedrībai, gan tās pārstāvjiem Saeimā jākļūst apņēmīgiem dzīvot no saviem līdzekļiem," uzskata Krastiņš.
Tikšanās dalībnieki bija vienoti uzskatos par topošā likuma nozīmīgumu.
Atklājot diskusiju par starpvaldību līgumprojektu, apvienības biedrs Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (VL-TB/LNNK) izteica vairākus priekšlikumus. Eiropas Centrālā banka sniedz neierobežotu likviditātes jeb kredītresursu pieejamību eirozonas un dažām neeirozonas komercbankām, kā, piemēram, Zviedrijas bankām, kas šai krīzes laikā ir nepārprotama priekšrocība vienotajā ES finanšu tirgū. "Mūsu valstij šāda iespēja bija liegta. Latvijai, kura krīzes laikā saglabāja lata piesaisti eiro, lielu daļu no privātā parāda pārlika uz nodokļu maksātāju pleciem un, tai pat laikā, turpinot saglabāt augstu privātā parāda līmeni, būtu tikai taisnīgi saņemt līdzvērtīgus Eiropas Centrālās bankas eirozonas atbalsta instrumentus," uzskata Zīle.