Labais policists Atis Slakteris

Arī vienā no grūtākiem pārbaudījumiem savā politiskajā mūžā — valsts budžeta veidošanā ekonomiskās krīzes apstākļos (ceturtdien Saeima tā projektu nodeva komisijām), meklējot kompromisu starp sūriem nodokļu ieņēmumu cipariem un arodbiedrību prasībām — stūrmaņa lomu viņš atstājis premjeram, pats paliekot ēnā, finanšu ministra veikumu vērtē sociologs Aigars Freimanis. No otras puses, tieši šo A.Slaktera spēju un vēlmi sadalīt lomas, kā arī gatavību ieklausīties citos, valdības sociālie partneri uzslavē. Diplomēts lauksaimnieks Pēc izglītības tagadējais finanšu ministrs ir lauksaimnieks: pēc Bauskas 1.vidusskolas pabeigšanas 1975.gadā Atis Slakteris iestājies Latvijas lauksaimniecības akadēmijā Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē un pēc absolvēšanas savu karjeru veltījis apgūtai specialitātei. Sācis kā automehāniķis kolhozā Code, vēlāk kļuvis par Bauskas rajona Lauksaimniecības departamenta galveno inženieri, un arī rajonu Lauksamniecības biroju vadītāja padomes priekšsēdētāju. 1996.gadā, būdams Latvijas Zemnieku savienības (LZS) biedrs, kļuvis par kooperācijas valsts ministru. Lauksamniecību A.Slakteris nav atmetis līdz šim brīdim — viņam saskaņā ar amatpersonas deklarāciju joprojām pieder gan zemnieku saimniecība, gan arī vairāki zemes gabali laukos. 1998.gadā Atis Slakteris no LZS ir izstājies un nolēmis pievienoties Andra Šķēles veidotajai Tautas partijai (TP). "Latvijas politikā ir pienācis laiks, kad cilvēki apvienojas pēc uzskatiem. Es eju pie komandas, ar kuru mani uzskati sakrīt," savu izvēli pamatoja A.Slakteris. Toreiz no LZS uz TP jau bija pārgājuši gan Gundars Bērziņš, gan Rihards Pīks un Edmunds Krastiņš. Tieši A.Slaktera piederību vecajai TP gvardei — pirms Aigara Kalvīša četrus gadus viņš bija arī partijas priekšsēdētājs — A.Freimanis uzskata par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ partija tik regulāri un nešaubīgi izvirza viņu augstiem amatiem. "Zemkopība, aizsardzība, finanses liekas grūti savienojamas lietas, taču TP viņu virza, pat īpaši neanalizējot viņa piemērotību. Ar uzstādījumu, ka ministram nav jābūt profesionālim, bet gan tikai politiski jāvada nozare, partijas mēdz nomaskēt to, ka cilvēks vienkārši nav kompetents," uzsver sociologs. 2000.gadā Atis Slakteris tika apstiprināts zemkopības ministra amatā, pēc četriem gadiem viņš par lielu pārsteigumu sabiedrībai tika izvirzīts aizsardzības ministra amatam, tikpat liels pārsteigums bija arī viņa nominēšana finanšu ministra krēslam 2007.gadā, veidojot Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību: bija skaidrs, ka ekonomiskā situācija prasīs no finanšu ministra radikālu un drosmīgu rīcību, taču īsti nebija pārliecības, vai uz to ir spējīgs A.Slakteris. Aklimatizējas lēni Vēl viens TP vecbiedrs Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis lēmumu virzīt A.Slakteri par finanšu ministru skaidro ar to, ka viņš ir cilvēks ar lielāku pieredzi, turklāt "stingrs un noteikts". "Viņš ir mūsu vadošais ministrs, jo mums nav premjera amata," A.Slaktera nozīmi partijā vērtē M.Kučinskis. Viņš A.Slakteri raksturo kā "darba rūķi", kurš lēnām aklimatizējas, taču cenšas izprast lietu būtību. Arī pirmie soļi aizsardzības ministra amatā A.Slakterim nebija viegli, atzīst M.Kučinskis. "Nevarēja viņu īsti pieņemt, jo acīmredzot cilvēki stādījušies priekšā citu etalonu. Taču ar laiku viņš kļuva ļoti cienīts," uzskata frakcijas vadītājs. Drīz pēc A.Slaktera atnākšanas uz Finanšu ministriju, iestādē notikusi arī cita rotācija: valsts sekretāre Irēna Krūmane tika izvirzīta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja amatam, savukārt viņas vietā iecelts bijušais Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņs Bičevskis, arī TP biedrs, ko daži bija uztvēruši kā TP vēlmi nostiprināt iestādi. M.Kučinskis gan šādu pieņēmumu noliedz: "Irēna Krūmane bija ļoti profesionāls cilvēks, un mums bija jāatrod kvalitatīvs viņas pēcnācējs, citādi tā būtu izgāšanās. Bičevskis ir profesionāls menedžeris ar lielu pieredzi, un viņš bija ļoti piemērota kandidatūra." No sarunām stāvēja malā Pirmais lielais pārbaudījums A.Slakterim bija 2008.gada budžeta grozījumu sagatavošana, kas prasīja ministrijām savilkt jostas, un pašai Finanšu ministrijai — stingri sekot tam līdzi. Paar spīti taupības pasākumiem, tika panākts vien minimālais budžeta pārpalikums. Savukārt 2009.gada budžeta sagatavošana iezīmējās ne vien ar masveida valsts iestāžu tēriņu samazināšanu, bet arī lēmumu taupības nolūkos iesaldēt valsts sektorā strādājošo algas, kam sekoja smagas valdības sarunas ar arodbiedrībām. Tiesa gan, publiskajā telpā par budžetu galvenokārt izteicās pats premjers Ivars Godmanis, kurš uzņēmās arī kompromisa meklēšanu ar darba ņēmēju interešu aizstāvjiem. Pēc A.Freimaņa domām, nākamā gada budžeta projekts nepārprotami ir Godmaņa, nevis Slaktera budžets. "Finanšu ministrija šajā procesā varēja būt aktīvāka un enerģiskāka. Arī smagas sarunas ar arodbiedrībām premjers veda pats, kas ir emocionāli grūti un prasīja zināmu autoritāti. Atis Slakteris šajā procesā nepiedalījās un šajā ziņā viņš ir ieguvējs," domā sociologs. To, ka Finanšu ministrija ir palikusi ēnā, atzīst arī M.Kučinskis, kurš gan uzskata to par A.Slaktera taktiku. "Premjers visu uzņēmis uz sevis, bet Finanšu ministrija ir paveikusi melno darbu. Taču tāda ir Slaktera pārliecība, ka svarīgs ir rezultāts, nevis tas, kurš kuru izceļ," domā M.Kučinskis. Nav tipisks TP biedrs Kāda Finanšu ministrijas darbiniece savukārt uzsver, ka budžeta veidošanas procesā A.Slakteris par savu pozīciju iestājies pārliecinoši, un arī viņa sadarbība ar premjeru ir bijusi konstruktīva. Viņa arī piebilst, ka A.Slakteris nav tipisks TP pārstāvis, jo "neprot ne uzmest, ne apmest, ne arī paņemt". "Viņš labprāt ieklausās dažādos viedokļos, tieši tādēļ viņš ir pārliecinošs komunikācijā ar lielām auditorijām. Taču, nepārzinot mūsdienu žurnālistu metodes, komunikācijā ar medijiem ministrs bieži vien tiek pārprasts vai samulst to priekšā," novērojusi FM darbiniece. Viņa arī atminas, ka ministrijas kolektīvs bijis pārsteigts, ka ministrs, stājoties amatā, aicinājis speciālistus izteikt viņu personīgos viedokļus, taču "tagad pie tā visi ir pieraduši". Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle izceļ to, ka A.Slakteris ir gatavs ieklausīties citu viedokļos un ņemt tos vērā. Arī budžeta veidošanā, pēc E.Egles domām, finanšu ministra loma bija kaut mazāk pamanāma, taču svarīga. "Atšķirībā no citiem ministriem viņš nemēģināja visas problēmas risināt pats, bet šajos pienākumos dalīties ar premjeru", uzsver E.Egle. Par "neordināru" A.Slaktera gājienu viņa dēvē ideju par finanšu forumu rīkošanu reģionos, jo tas beidzot ļāva savest kopā divas nometnes — uzņēmējus un Valsts ieņēmumu dienesta speciālistus. Ļoti atzinīgi viņa vērtē arī to, ka Finanšu ministrija beidzot saklausīja uzņēmēju ierosinājumus par nodokļu atvieglojumiem ražojošiem uzņēmumiem, kuri iegulda naudu modernizācijā. Pretrunu starp finanšu ministru un premjeru, risinot budžeta jautājumus, E.Egle neesot pamanījusi. "Var teikt, ka šoreiz premjers un finanšu ministrs samainījās lomām. Tas labais policists bija Slakteris, savukārt sliktais — Godmanis," rezumē E.Egle.