Kurš vainīgs? Kā vienmēr, šis jautājums ir skaļāks nekā konstruktīvais - ko darīt. Protams, ka vainīgi oligarhi. Šis skaidrojums ir īpaši ērts, jo oligarhi nav pie varas un neapdraud notikumu gaitu. Vladimira Antonova tēva Aleksandra Antonova stāstā tas izpaužas skaidri. Latvijas krājbanka nemaz neesot gribējusi finansēt airBaltic. Piespieduši pie varas esošie autoritatīvie cilvēki, kas draudējuši izņemt valsts struktūru depozītus no Krājbankas. Tas 2008./2009. gada situācijā, protams, būtu īpaši skarbi. Tā nu Latvijas krājbanka sākusi finansēt rijīgo airBaltic un - tautas valodā runājot - iegrābusies.
Atsauksim atmiņā, ka airBaltic nav lauku katlumāja, bet nozari balstošs uzņēmums, kura darbība ietekmē valsts ekonomiku. Turklāt valstij daļēji piederošs uzņēmums. Ētiski vai neētiski, taču, ja atbildīgais ministrs veicina, ka valstij piederošs sistēmisks uzņēmums piesaista līdzekļus, diez vai tas ir noziegums. Valsts uzņēmumu līdzekļu glabāšana vienā vai otrā bankā arī nav spiesta lieta. Turklāt, ja mēs ticam, ka Antonovs ir piespiests finansēt airBaltic, tad mums ir jātic, ka Antonovam airBaltic kā uzņēmums nav interesējis.
Antonova interese par airBaltic spilgti atklājas, 2011. gada 3. oktobrī slēdzot valsts un privāto akcionāru vienošanos par kompānijas finansēšanu, kurā Snoras un Krājbanka uzņemas nesamērīgas saistības. Tik lielas, ka potenciāli apdraud arī banku normatīvu ievērošanu. Darījuma padziļināta izpēte paredz partneru finansiālo iespēju noskaidrošanu, valdība par to maksā konsultantu firmai Prudentia, bet pieļauj darījuma slēgšanu, kas nostāda riska situācijā gan Latvijas krājbanku, gan airBaltic. Valsts puse ir noslēgusi vienošanos, kuru privātais akcionārs ir uztvēris kā akceptu rīcības modelim, kas vēlāk noved pie paša apsūdzībām finanšu pārkāpumos un Krājbankas darbības apturēšanas. Kurš vainīgs un kurš uzkūdīja vainīgo?
Metīsim mieru spekulācijām. Latvijas interesēs ir tas, lai darbotos mūsu uzņēmumi - airBaltic un Latvijas krājbanka.