Ja algas nepieaugs, aizbraukšana no Latvijas turpināsies

Tas noved pie apburtā loka: darbiniekam nav motivācijas strādāt efektīvi un nav arī motivācijas apkalpot klientus laipni. Savukārt darba devējam nav mehānisma, kā darbinieku motivēt strādāt efektīvāk vai būt laipnākam, jo uz darbinieka amatu neviens cits nepretendē, turklāt atalgojums arī nav konkurētspējīgs.

Vakances nav pazudušas

Darba sludinājumi uz vienkāršiem amatiem ar zemu atalgojumu Latvijā ir redzami daudzviet. Veikalu ķēdes Maxima un Rimi, ātrās ēdināšanas restorāni Hesburger un McDonald’s , kā arī parfimērijas veikalu tīkls Drogas darbiniekus meklēja jau pirms Covid-19 izraisītajām jukām pasaulē un to nav pārtraukuši darīt pat pēc tam, kad 12. martā Latvijā tika ieviesta ārkārtējā situācija. Pēdējā laikā no vakanču portāliem gan pazudusi liela daļa sludinājumu ar kvalificēto darbinieku meklējumiem, jo vairums uzņēmumu iegājuši tādā kā miega režīmā, pagaidām nezinot, kāda būs situācija pēc dažiem mēnešiem, un atturas pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Taču mazkvalificētais darbaspēks joprojām ir nepieciešams, turklāt veikalnieki pat uzsver, ka viņu darba apjoms pieaudzis un meklē vēl vairāk darbinieku nekā pirms Covid-19 krīzes. Sludinājumu portālā ss.lv joprojām piedāvātās vakances ir pārdevēji, kasieri, palīgstrādnieki, apsargi un apkopēji. 

Tātad – vakances ir, darbinieku nav. Kāpēc nav, jo bezdarbnieku taču Latvijā arī netrūkst? Pirms Covid-19 krīzes 2020. gada sākumā, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, oficiāli reģistrēti bija aptuveni 57 tūkstoši bezdarbnieku, turklāt šī statistika neietver tos cilvēkus, kuri nav oficiāli reģistrējušies kā bezdarbnieki. Jāspriež, ka piedāvātais atalgojums ir pārlieku zems un valsts galvaspilsētai Rīgai, kur meklējams vairums vakanču, nereti pat neatbilstošs. 

Latvijā noteiktā minimālā alga – 430 eiro mēnesī – ir zemākā Baltijas valstīs, turklāt otra zemākā visā Eiropas Savienībā (ES), vēl zemāka minimālā alga ir tikai Bulgārijā. Turklāt Latvijas minimālā alga no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm nu jau atpaliek nevis par dažiem eiro, bet ievērojami vairāk – 2020. gadā Igaunijā minimālā alga ir 584 eiro, savukārt Lietuvā – 607 eiro. 

Minimālo algu topā, salīdzinot pēc pirktspējas līmeņa, Latvija ir pēdējā vietā ES, atpaliekot pat jau no minētās Bulgārijas tāpēc, ka tur cenas ir zemākas un tas nozīmē, ka par minimālo algu var atļauties nopirkt vairāk. Jāpiemin, ka atšķirība starp minimālās algas lielumu Baltijas valstīs augusi tieši pēdējo piecu gadu laikā, jo kopš 2015. gada Igaunija minimālo algu cēlusi par 50% (no 390 eiro), bet Lietuva – pat par 102% (no 300 eiro). Turpretī Latvija šajā laikā – tikai par 20% (no 360 eiro).

Jau pirms Latvijas iestāšanās ES vairākas Saeimas pieņemtās koncepcijas un plānošanas dokumenti paredzēja minimālo algu noteikt vismaz 50% apmērā no vidējā atalgojuma valstī, pamazām to paredzot pat 68% apmērā. Taču šie dokumenti laika gaitā zaudēja spēku un jauni nav pieņemti. Arī Latvijas parakstītajā Eiropas Sociālajā hartā noteikts, ka minimālās algas apjomam jābūt 60% apmērā no valstī esošās vidējās algas.