Vēršot uzmanību, ka ne katra Latvijā ievestā suga kļūst par kaitēkli dārzos, Latvijas Malakologu biedrība par 2025. gada gliemezi nosaukusi balto vīngliemezi (Xerolenta obvia, sin. Helicella obvia). Ienācējsuga ir izvēlīga – pašreiz Latvijā tā sastopama sausu smilšu dzīvotnēs, biežāk uz dzelzceļa uzbērumiem, kā arī smilšu kāpās Liepājā, kur nemitinās citas līdzīgas sugas.
Ieceļotājs no viduslaikiem
Kā skaidro biologs Arturs Stalažs, vēsturiski par vīngliemežiem dēvēja vairāku ģinšu sugas, taču tagad dažas no ģintīm vairs nav Helicidae dzimtā, tostarp arī 2025. gada gliemezis – baltais vīngliemezis, kurš nu jau pieder Geomitridae dzimtai.
Visbiežāk Latvijā savvaļā varam sastapt invazīvos raibos vīngliemežus (Arianta arbustorum), taču bieži sastopami arī vietējie dārza vīngliemeži (Cepaea hortensis) un iepriekšējos gadsimtos Latvijā ievestie parka vīngliemeži (Helix pomatia), kas ir lielākā no vīngliemežu sugām Latvijā.
Gandrīz visi Latvijā sastopamie vīngliemeži, tostarp augumā majestātiskie parka vīngliemeži, kas ieceļojuši Latvijas teritorijā līdz ar kristiešu mūkiem un bruņiniekiem klosteru dārzos ārstnieciskiem un gastronomiskiem nolūkiem, ir ievestas sugas. Ieceļotājs ir arī šāgada gliemežu varonis – baltais vīngliemezis.
Baltā vīngliemeža čaulas krāsa ir balta vai dzeltenīgi balta ar brūnām joslām – no dažām ļoti smalkām līdz vairākām platām un tumšām joslām, bet pats gliemezis ir ar dzeltenbrūnu ķermeni. Čaula, kas ir izteikti gluda un bieza, ir vidēja lieluma – aptuveni septiņus (retāk līdz desmit) milimetrus augsta un 14 līdz 20 milimetrus plata – un samērā plakana. Pieaugušam īpatnim tā konisko čaulu veido pieci līdz seši uzpūsti vijumi.
Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā balto vīngliemezi vēl varēja uzskatīt par iespējamu sugu, nu jau tas ir atrasts vairākās vietās – tas mīt tieši uz dzelzceļa uzbērumiem. Latvijā baltais vīngliemezis pirmo reizi tika reģistrēts 1989. gadā Liepājā, vēlāk izplatījies arī smilšu kāpu dzīvotnēs pilsētas robežās.
Vēl pētāms jautājums ir sugas iespējamie ienākšanas ceļi Latvijā. Malakoloģe Mudīte Rudzīte pieļauj, ka balto vīngliemežu izplatībai ārpus to ierastā areāla savu roku laika gaitā neviļus ir pielicis cilvēks. Baltie vīngliemeži ir izteikti sausu un karstu biotopu iemītnieki, tāpēc tiem labi piemēroti atklātie un karstie dzelzceļu uzbērumi, kur tie salien arī uz vilcienu vagoniem, kā arī citiem transportlīdzekļiem, tā mērojot simtiem kilometru tālu ceļu.
Savdabīgi dzīves apstākļi
Pētījumi liecina, ka šī sauszemes gliemežu suga daudzās valstīs Eiropā un arī ārpus tās ir kolonizējusi sausas, stepēm līdzīgas dzīvotnes, tajā skaitā sausas vietas, kas radušās cilvēka darbības rezultātā. Lai arī par kaitēkļiem baltos vīngliemežus Latvijā pašreiz nevar uzskatīt, tie mēdz masveidā savairoties sausos biotopos, galvenokārt uz dzelzceļiem, bet Liepājas pusē tie kļuvuši invazīvi dabiskajās kāpās. Šie gliemeži ir novērojami lielā skaitā uz augiem – tas ir arī veids, kā gliemeži dzesējas.
Sugām, kuras kļūst par kaitēkļiem, parasti ir raksturīgas tā saucamās vidusmēra gliemežu dzīves vides prasības: mitra augsne, pietiekams noēnojums, pietiekama lakstaugu un citu organisko vielu barības bāze, skaidro M. Rudzīte. Taču baltais vīngliemezis no citiem Latvijā sastopamajiem gliemežiem atšķiras ar savdabīgu un visnotaļ prasīgu dzīves apstākļu izvēli. Šai sugai tīk sausas, atklātas un saulainas dzīvotnes, taču tikai tās, kurās ir kaļķaina augsne. Kā norāda A. Stalažs, sausos biotopos ir sastopamas arī citas gliemežu sugas, bet tās cilvēks var arī nepamanīt, piemēram, izmērā ļoti sīkas sugas. Nelielā skaitā sausos biotopos var būt arī invazīvie raibie vīngliemeži, mēdz iemaldīties arī parka vīngliemeži, bet naktīs tajos var atklāties arī kādas kailgliemežu sugas.
Nelūgtie viesi dārzā
Lai svešzemju sugu nosauktu par invazīvu, tai vietējos biotopos būtu jāspēj strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas un nodarīt tām kaitējumu, apēdot, inficējot vai pārnēsājot vietējām sugām kaitīgus patogēnus. Arī šovasar gan pilsētās, gan laukos mītošie iedzīvotāji dalās praktiskos eksperimentālos padomos, kā ierobežot nelūgto viesu klātbūtni savā pagalmā un dobēs.
Melngalvas mīkstgliemežus (Krynickillus melanocephalus), kas pēdējās desmitgadēs no Kaukāza puses ienākuši daudzviet Eiropā, tostarp kopš 1997. gada atrasti arī Latvijā, var atpazīt pēc melnās galvas un taustekļiem uz trīs līdz piecus centimetrus garā, pelēcīgi iezilganā ķermeņa. Tie izplatās ar augu stādāmo materiālu, kompostu, zaļo masu, dārzeņiem, augļiem, meža veltēm un ir iecienījuši nekoptus īpašumus, nepļautas grāvmalas, dzīvžogus un citas vietas, kurās ilgstoši saglabājas mitrums un nenotiek aktīva saimniekošana.
Savukārt druknais Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris) pirmo reizi Latvijā konstatēts tikai 2009. gadā, bet nu jau ir kļuvis par galvassāpēm daudzos dārzos un parkos, plaši izplatījies arī mežos un jūras piekrastē. Šīs sugas gliemeži, kas mērāmi garumā no septiņiem līdz pat četrpadsmit centimetriem, ir konstatēti stādu audzētavās un stādu tirdzniecības vietās, no turienes nonākot arī citviet – turklāt ne tikai cilvēku apsaimniekotās vietās, bet arī dabiskās dzīvotnēs, tostarp mežos, pļavās, ūdenstilpju piekrastēs.
Kā norāda M. Rudzīte, rūpēs par savu dārzu un izbīlī par kailgliemežu kuplajām ģimenēm ir vērts dārzu ne tikai apstaigāt, bet arī čaklāk rūpēties par to. Kaut vai izravēt nezāles dobēs, lai mazinātu kailgliemežu iecienītās ēnainās vietas uz augsnes.
Vēl pētāma suga
Baltais vīngliemezis ir kļuvis par invazīvu sugu Liepājas pusē, kur pēdējos gados izplatījies no sinantropiem jeb cilvēka izteikti ietekmētiem biotopiem dabiskajās kāpās.
Pētot iespējamo baltā vīngliemeža iejušanos vietējos apstākļos, 2008. gadā vairāki baltie vīngliemeži tika ielaisti dārzā ar dobēm, kurās pārsvarā auga graudzāles. Eiropas dienvidaustrumos, ko uzskata par baltā vīngliemeža dzimto pusi, tas divreiz gadā augsnes bedrītē izdēj 15 līdz 25 olas. Vasaras beigās šajā dārzā balto vīngliemežu skaits samazinājās, bet jau pēc gada šajā vietā neviens no tiem vairs nebija atrodams. Malakologi spriež, ka baltie vīngliemeži varētu iedzīvoties vien kādā akmens dārzā, kurā ir dolomīta plāksnes vai īpaši sastādītas graudzāles.
Arī balto vīngliemežu ēdienkarte nav detalizēti zināma. Zināms, ka šajos gliemežos var parazitēt atsevišķas gliemežmušu sugas, kā arī ar šiem gliemežiem, iespējams, mielojas arī putni un kādi grauzēji.
Lai pievērstos ne tikai baltā vīngliemeža izplatībai Latvijā, bet arī pētītu sugas populāciju un tās blīvumu, 2019. gadā biologs A. Stalažs un toreizējā Dobeles Valsts ģimnāzijas audzēkne Beāte Cehanoviča veica lauka pētījumu Zemgalē, Dobelē, sezonas garumā – no maija beigām līdz augusta sākumam – veicot regulārus apsekojumus vairākos balto vīngliemežu parauglaukumos. Jau no jūlija vidus bija vērojams to populācijas pieaugums, īpaši nepļautajā izpētes laukumā.
Piesardzīgiem mudina būt arī pētījumā secinātais, ka baltā vīngliemeža populācijas blīvuma ziņā ir Latvijā visblīvākās. Salīdzinot ar citām sauszemes gliemežu sugām, tikai pēc baltā vīngliemeža populācijām ierindojas invazīvā raibā vīngliemeža populācijas, turklāt šīs sugas populācijas ne visās vietās var sasniegt lielu blīvumu.