Tuvojas laivošanas sezona, kad ūdens aktivitāšu cienītāji dosies jaunos piedzīvojumos. Taču mazupītēs laivu ceļā varam sastapt ne tikai pavasarīgu ainavu, bet arī krietnu šķērsli – bebru dambi. Kad un kā to pareizi nojaukt? Vai varbūt nevajag? Dabas Diena noskaidro, kā salāgot dabas un cilvēka intereses.
Populāciju regulē cilvēks
Mūsdienās bebrs no kādreiz reti sastopama dzīvnieka kļuvis par neatņemamu Latvijas faunas sastāvdaļu. Bebrs ir lielākais pie mums dzīvojošais grauzējs ar duālu slavu. No vienas puses, bebrs ir nekaitīgs radījums, kas dzīvo ūdenī un izvairās no cilvēkiem. No otras puses, varens dabas inženieris, kura uzceltie dambji nereti rada sarežģījumus un zaudējumus mežsaimniekiem un lauksaimniekiem.
Līdz pat XVIII gadsimtam Eirāzijas bebri (Castor fiber) Latvijas teritorijā bija plaši izplatīti. Diemžēl pastiprinātais pieprasījums pēc bebru dziedzeriem un kažokādas izraisīja nesaudzīgas medības, kuru dēļ līdz XIX gadsimta otrajai pusei bebri pie mums tika pilnībā iznīcināti. "50 gadus bebri pie mums nebija sastopami. Arī populācijas atjaunošanas sākums bija ļoti ilgs un lēns, jo pirmos divus bebru pārus izlaida Kurzemē, Stendes baseinā, un pie Smiltenes Gaujas baseinā. Līdz Otrajam pasaules karam bebru skaits Kurzemē palielinājās, bet par Smiltenes pusē izlaistajiem bebriem ziņu nav. Visticamāk, tie aizgāja bojā," stāsta Latvijas Mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. "Turpretim pēc Otrā pasaules kara bebru populācijas paplašināšana notika daudz straujāk. XX gadsimta 50. gados tika ievesti desmit bebru pāri no Krievijas. Kopš tā laika bebru populācija diezgan rūpīgi tika saudzēta, kas noveda pie tā, ka 90. gados, sarūkot kažokādu industrijai, bebru skaits sasniedza savu kulmināciju. Tolaik tika vērtēts, ka uz katru Latvijas teritorijas kvadrātkilometru ir pa vienam bebram. Šobrīd bebru skaits ir samazinājies vismaz par trešdaļu, nekā tas bija pagājušā gadsimta 90. gados."
Labi pasargāti peldētāji
Latvijā sastopami gan melnie, gan brūnie bebri. Pieauguša bebra rumpis ir nepilnu metru garš, 20–30 kilogramu smags. Pakaļkājas daudz garākas par priekškājām. Turklāt viņa acīm daba devusi izturīgas, caurspīdīgas mirkšķināmās plēves, tāpēc dzīvnieks redzi spēj izmantot arī zem ūdens. Lielā grauzēja priekšzobi – divi augšā un divi apakšā – ir gari, asi un oranži. Bebrs prot lūpas saslēgt tā, ka priekšzobi paliek ārpusē. Dzīvnieka zobi ir visu mūžu augoši un tāpēc arī visu mūžu deldējami. Atrodoties zem ūdens, bebrs spēj atvērt muti un nograuzt kādu sakni vai zaru, kuru pēcāk, esot uz sauszemes, apēd. Tā kā bebrs ir amfibiotisks zīdītājs, ar vienu ieelpu viņš var turēties dzelmē pat 15 minūtes.
Ūdens bebriem ir vide, pa kuru lielākā drošībā pārvietoties, transportēt un uzglabāt barību. Paši bebri veģetācijas sezonā barojas galvenokārt ar lekniem, ūdenstilpju krastos augošiem lakstaugiem. Pārējās sezonās pamatbarība ir krūmu un lapu koku miza. Ziemas sezonai tiek veidoti barības krājumi: migas tuvumā tiek savilkti un ūdenī nogremdēti zari un stumbru tievākie fragmenti.
"Bebrs ir lieliski nodrošinājies pret saviem dabiskajiem ienaidniekiem, un faktiski viņam būtisku ienaidnieku nav, jo vilki, lāči, lūši spēj to noķert tikai tad, ja bebrs atrodas uz sauszemes. Tāpat plēsēji nespēj piekļūt bebru migām ar mazuļiem, jo tās ir nodrošinātas ar zemūdens ieeju alām. Vienīgi, ja cilvēks, nojaucot bebru dambi, iztrenkā bebrus uz sauszemi, viņi kļūst pakļauti plēsēju apdraudējumam," stāsta vides eksperts. Viņš norāda, ka bīstams bebriem ir arī palu laiks: "Līdz ar klimata pārmaiņām pali pie mums kļuvuši biežāka parādība, tāpēc šādos apstākļos bebri arī var kļūt par upuri plēsējiem. Jāatceras, ka bebri būvē dambjus, lai izveidotu stabilu ūdens līmeni, tādā veidā pasargājot sevi no plēsējiem. Tas palīdz izveidot arī drošu pieeju barības resursiem."
Bebri ir monogāmi dzīvnieki, kas veido stabilas ģimenes. To mūžs var būt gana garš, pat daži desmiti gadu. Bebru riesta laiks iekrīt gada aukstākajos mēnešos – janvārī un februārī, bet jau aprīlī vai maijā pasaulē nāk jaunā paaudze – trīs līdz pieci mazuļi vienlaikus. Bebri ir arī koloniāli dzīvnieki – vietā, kur parādījusies viena ģimene, pēc kāda laika ir jāgaida arī nākamā saime.
Būvē dambjus un kaskādes
Bebri migas ierīko vai nu ūdenstilpju krastos izraktās alās, vai arī alveidīgos dobumos, zaru kaudzēs jeb bebru veidotās mītnēs, ja krasti nav piemēroti alu rakšanai. Raksturīga iezīme: miga atrodas sausumā, virs ūdens līmeņa, bet alas ieeja – zem ūdens. Migā bebri slēpjas, guļ un audzina mazuļus. Ja bebri vēlas apdzīvot seklu (seklāku nekā 0,7 metri) ūdensteci, tad aizsprosto ūdenskrātuvi, izveidojot tā saucamo bebru dīķi. Tā bebri panāk, ka izveidojas pietiekoši dziļa ūdenstilpe ar nemainīgu dziļumu. Jaunizveidotā ūdenskrātuve arī paplašina plēsējdrošo barības ieguves telpu.
Ja bebru ģimenei nepietiek barības resursu viena bebru dīķa tiešā tuvumā, tā ierīko vēl citus uzplūdinājumus. Rezultātā izveidojas dīķu kaskādes. Ūdensteču aizsprostošana notiek, izveidojot dambi uz teces un dažkārt tālu abpus tecei, ja tā atrodas līdzenā vietā. Dambji tiek veidoti no kokaugu zariem, tievu koku stumbru fragmentiem, ko bebri sacementē ar grunts iežiem (mālu) un nogulumiem (dūņām). Dambī var būt iemūrēti arī citi apkārtnē pieejami dabiski materiāli (zālaugi, akmeņi) un cilvēka radīti, kā arī izmesti priekšmeti. Dambju lielums atkarīgs galvenokārt no vietas reljefa, ūdensteces platuma un straumes spēka.
"Tā kā bebriem ūdens līmenis uzplūdinājumā ir viņu dzīvības vai nāves jautājums, dzīvnieki ļoti centīgi apkopj dambjus. Ja dambī rodas ūdens noplūde, bebri praktiski uzreiz ķeras pie tās novēršanas. Ja cilvēks pazemina ūdens līmeni bebru dīķī, pilnībā vai daļēji nojauc dambi, bebri praktiski vienmēr centīsies atjaunot dambi un ūdens līmeni," stāsta sertificēts zīdītājsugu eksperts Valdis Pilāts.
Vieniem traucē, citiem noder
Bebru dambji, dīķi un reizēm alas ir tie veidojumi, kas bebru darbību padara pretrunīgi vērtētu. Nograuztie un nokaltušie koki rada materiālus zaudējumus. Reizēm tiek applūdinātas lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Bebru dīķi parasti ir nepiemēroti lašveidīgo zivju nārstam un citu ūdens organismu dzīvei, kuriem nepieciešams smilšains, akmeņains upes dibens un vēss ūdens. Aizdambējot strauji tekošas upītes, kurās vidējais straumes ātrums ir lielāks par 0,2 metriem sekundē, bebri iznīcina aizsargājamu Eiropas Savienības nozīmes dzīvotni, taču bebra radītā dzīvotne – bebraine – kļūst pa dzīvesvietu citām sugām. Tām, kas pielāgojušās dzīvei lēni tekošās upēs, nelielos ezeriņos un cilvēka radītās ūdenskrātuvēs. Piemēram, bebru dīķi ir varžu iecienītas dzīvotnes. Savukārt vardes ir iecienīts barības objekts ūdriem.
Mūsdienu Latvijā bebraines kļuvušas par galveno ligzdošanas vietu dzērvēm. Nokaltušie koki bebrainēs kalpo par mikrodzīvotni koksnē mītošajiem bezmugurkaulniekiem, it īpaši daudzām vaboļu sugām. Līdz ar to šādi koki kļūst par barotni dzeņiem un citiem putniem kukaiņēdājiem.
"Dabā nav vajadzīgu un nevajadzīgu jeb kaitīgu sugu. Kaitīgumu kādai sugai piedēvē un bieži arī izraisa cilvēks," uzskata V. Pilāts. "Bebrs Latvijā dzīvo cilvēka ietekmētā un pat pārveidotā vidē. Ja bebra dīķī izgulsnējas dūņas, tad tas ir cilvēka nopelns. Mežsaimniecība un it īpaši lauksaimniecība apgādā mūsu ūdensteces ar organiskajām vielām. Pirms cilvēks sāka pārveidot dabas vidi, bebrs un citi straujteču apdzīvotāji, visticamāk, sadzīvoja daudz draudzīgāk. Bebra aizsprosta ietekme uz ūdensteci bija mazāka, jo nebija dūņu, kam uzkrāties. Un pašu bebru bija daudzreiz mazāk. Tagadējās Latvijas teritorija nebija izvagota ar meliorācijas grāvjiem, kur bebram dzīvoties. Meliorācija iznīcinājusi arī daudzu mazo upju dabiskumu ar tām raksturīgajām sugām, tās iztaisnojot un bagarējot. Ir taču starpība, vai bebru darbības rezultātā aiziet bojā daži simti upespērleņu no vairākiem miljoniem (senāk) vai no dažiem tūkstošiem (mūsdienās). Un tas būtībā ir cilvēka, nevis bebra dēļ."
Kā rīkoties?
Ja no bebru darbības zaudējumi cilvēkam un dabai lielāki par ieguvumiem, viens no risinājumiem ir bebru dambju nojaukšana. Pirms jaukt dambi ir jāizvērtē katras atsevišķas upes specifika. Dambju jaukšanai vispārēju aizliegumu nav, bet īpaši aizsargājamās dabas teritorijās to individuālajos noteikumos iespējams šādus aizliegumus ieviest. Visnepiemērotākais laiks dambju jaukšanai ir pavasaris un vasaras sākums – aprīlis, maijs, varbūt arī vēl jūnijs. Tas ir laiks, kad bebru uzplūdinājumos nārsto krupji un vardes. Izjaucot dambi, bojā aiziet to ikri un kurkulēni. Piemērotākais laiks ir rudens mēneši no septembra līdz ziemai, jo tad dambju jaukšana palīdz migrēt uz nārsta vietām lašu dzimtas zivīm un upes nēģiem. Februārī un martā arī vēl var paspēt, saka J. Ozoliņš.
Vēlama sugu un biotopu aizsardzības jomas eksperta un dambju jaukšanā pieredzējuša cilvēka iesaiste gan sākotnējā izvērtējumā, gan jaukšanas procesā. Jāizvērtē, vai aizsprostu jaukšanas procesā atbrīvotā ūdens plūsma nevar nodarīt kādu kaitējumu ūdenstecē lejpus dambja, piemēram, nevēlamus izskalojumus pie cilvēka būvēm.
"Jāsazinās ar Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) attiecīgo reģionālo nodaļu. Pavisam noteikti tas jāveic, ja teritorija atrodas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju reģionā vai runa ir par īpaši aizsargājamu biotopu. Par visiem veicamajiem darbiem nepieciešams konsultēties arī ar Valsts vides dienestu. Taču labs sākums ir saziņa ar DAP vai sertificētu biotopu ekspertu, kurš darbojas attiecīgajā rajonā," skaidro Pasaules Dabas fonda komunikācijas speciāliste un projekta LIFE GoodWater IP komunikācijas vadītāja Ieva Vītola.
Nojaukšana jāsāk ar dambja zemstraumes daļu, pakāpeniski izvelkot resnākos koka sprunguļus, proti, padarot aizsprostu plānāku. Nākamais etaps ir roba izveidošana dambja augšdaļā, lai līdzīgi kā slūžu atvēršanā radītu spēcīgu ūdens plūsmu. Tā palīdzēs aizskalot gan dambī iemūrēto zemi (dūņas), gan upes sanesumus virs dambja. Jāseko, lai izskalotais materiāls neveidotu sanesumus lejpus nojaucamā bebru dambja.
Ja plānots nojaukt kaskādē esošus bebru dambjus, jāsāk ar zemāk esošo dambi. Dambi vēlams nojaukt pilnībā, līdz upes dibenam. Tas mazinās dzīvnieku vēlmi savu mājokli konkrētajā vietā atjaunot. No dambja izvākto materiālu vēlams pārvietot atstatu no ūdensteces tā, lai tas palu laikā nenonāktu atpakaļ ūdenstecē, kā arī bebru rīcībā atkārtotai būvmateriālu izmantošanai.
"Tā kā Latvijas zeme joprojām glabā nesprāgušus lādiņus un granātas, pastāv teorētiska iespēja, ka kādu no tiem atrod bebrs un iemūrē dambī. Esam vērīgi!" brīdina V. Pilāts.