Bērza tāss var kalpot ne tikai kā labs kurināmais, bet arī kā noderīgs materiāls būvniecībā, medicīnā un kosmetoloģijā. No bērza tāss iegūtā betulīna – vielas, kas padara koka mizu baltu – pētniecība notiek arī pie mums. Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētniecei Danielai Godiņai ikdiena saistīta ar analītisko ķīmiju, pētot bērza mizas plašāku izmantošanu. Viņa ir arī viena no trim Latvijas jaunajām zinātniecēm, kas šogad saņēmusi Baltijas valstu stipendiju sievietēm zinātnē.
Kā nokļuvāt zinātnes jomā?
Mans ceļš zinātnē sākās jau bērnībā, jo mani vienmēr ir interesējusi daba un bijusi vēlme izzināt procesus, kas notiek mums apkārt. Jau agri sapratu – ja vēlos saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, tad man ir jāiegūst atbilstoša izglītība. Skolā mani interesēja gan ķīmija, gan bioloģija, taču reizē ļoti saistīja arī literatūra, māksla, franču valoda. Tā nu izlēmu iesniegt dokumentus četrās augstskolās, un izvēle par labu ķīmijas studijām bija spontāns lēmums. Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē ieguvu bakalaura, maģistra un doktora grādu. Paralēli studijām maģistrantūrā sāku strādāt Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, un tā arī mana saikne ar zinātni aizsākās, jo sāku strādāt Biorafinēšanas laboratorijā un piedalīties dažādu projektu izpildē un pētniecībā.
Kāpēc tieši bērzs nonāca jūsu pētniecības redzeslaukā?
Pie mums institūtā notiek daudz pētījumu par bērzu, bet tas visdrīzāk saistīts ar to, ka Latvijā bērzs ir viena no visizplatītākajām koku sugām. Bērzs tiek plaši izmantots kokrūpniecībā, piemēram, uzņēmums Latvijas finieris bērzu izmanto, lai ražotu finiera saplākšņus. Ražošanas procesā pāri paliek bērza tāss, tāpēc viņi meklēja risinājumus, kur to varētu izmantot, un vērsās pie mums pēc palīdzības.
Ir daudz pētījumu par bērzu un to, kāds ir tā ķīmiskais sastāvs, bet pētījumi par betulīnu, kas ir viena no tāss galvenajām ekstraktvielām, ir maz. Mani kolēģi Jānis Rižikovs un Aigars Pāže ir tādi kā pionieri betulīna pētījumos. Tā nu kopā ar viņiem man ir iespēja turpināt šo ceļu, jo mūsu mērķis ir veicināt pēc iespējas plašāku bērza tāss pielietojumu, lai varētu iegūt dažādas ķīmiskas vielas, kuras varētu aizstāt, piemēram, no naftas resursiem iegūtas vielas un produktus, kurus tālāk varētu izmantot, piemēram, mēbeļu ražošanā. Bērzs Latvijai ir kā tāds simbols, jo to izmanto arī medicīnā. Betulīnam piemīt daudz labu īpašību. Tas ir antibakteriāls, to izmanto pretvēža preparātu ražošanā un arī kosmētikā. Sadarbībā ar Farmācijas muzeju ir izveidota izstāde No bērza sēklas līdz betulīnam, kur var redzēt visu ciklu, ko institūtā esam veikuši, lai iegūtu betulīnu. Izstāde vēl ir apskatām līdz gada beigām. Vēl viens interesants aspekts, ka, iegūstot betulīnu, mēs joprojām varam izmantot bērza mizas atlikumu, lai iegūtu tādu savienojumu kā suberīns. Tā ir liela makro molekula, ko varam izmantot kā dabīgo līmi. Šobrīd institūtā turpinās arī pētījumi par suberīnu. Tā kā bērzu varam izmantot līdz "pēdējam pilienam".
Kā tiek testētas bērza mizas? Kāds ir pats pētniecības process?
Tie bērza tāss paraugi, kas pie manis nonāk, ir jau pārstrādes procesā iegūti paraugi, piemēram, balts pulverītis, kurā ir šīs ekstraktvielas. Tās es arī analizēju, izmantojot hromatogrāfijas metodes, kuras man palīdz uzzināt, kas šajā paraudziņā ir iekšā un cik daudz ir šī savienojuma. Mana ikdiena sastāv no tā, ka izstrādāju gan gāzes, gan šķidruma hromatogrāfijas metodes un pielāgoju tās katram parauga tipam. Viens ir izpētīt šīs ekstraktvielas, kurās ir betulīns, un tad mums vajag pavisam citas metodes, lai analizētu suberīnu. Hromatogrāfija ir tāda neredzama zinātne, kas kaut kur paliek fonā, taču tā ir ārkārtīgi nozīmīga pētniecības procesā. Priecājos, ka šobrīd arvien vairāk man ir iespēju stāstīt un ieinteresēt cilvēkus par šīm analīzes metodēm.
Kādi līdz šim ir bijuši lielākie izaicinājumi, ar kuriem esat saskārusies pētījuma ietvaros?
Lielākais izaicinājums ir pārliecināt cilvēkus, ka bērzam patiešām piemīt daudz labu īpašību un tam ir daudz un dažādi pielietojumi. Pati nesen esmu iesniegusi jaunu projektu, kurā plānoju izmantot betulīnu, lai sintezētu polimēru sorbentus, kas var darboties kā tāda švammīte, kura savelk sevī to, kas citur nav vajadzīgs. Piemēram, ja mums ir ūdens piesārņojums, tad varam izmantot šādus sorbentus, lai savāktu vielas, kas radījušas piesārņojumu. Taču galvenokārt mans mērķis šos sorbentus būs izmantot hromatogrāfijā. Ir gana sarežģīti ieviest šādu jaunu produktu un ieinteresēt industriju, lai tā būtu gatava sadarboties un investēt. Vēl viens izaicinājums ir biomasas paraugu analīzes, kas ir ļoti sarežģītas, jo darbs parasti notiek ar ārkārtīgi daudziem savienojumiem viena paraudziņa ietvaros. Mans uzdevums ir atšķetināt un saprast, kas ir kas. Tā ir diezgan liela mīkla, ko nākas šķetināt ar hromatogrāfijas metodēm. Tomēr man ir liels atbalsts gan no Latvijas finiera, gan no institūta kopumā, jo mēs visi strādājam komandā un atbalstām viens otru. Kopīgiem spēkiem mēģinām rast risinājumus. Jāteic, ka man kā zinātniecei patīk, ka ir izaicinājumi un problēmas, kas jārisina. Ja ir problēma, rodas jaunas inovatīvas idejas un jauni atklājumi, tās veicina progresu un sevis attīstību.
Esat Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā, institūtā vadāt Studentu padomi. Kā ir būt jaunam zinātniekam Latvijā?
Man nav bijusi tāda sajūta, ka esmu vientuļa un man būtu grūti, jo ir spēcīgs atbalsts no Jauno zinātnieku apvienības, kas sniedz palīdzīgu roku jaunajiem pētniekiem projektu rakstīšanā, rīko dažādus pasākumus, publikāciju rakstīšanas retrītus un konferences. Man vienmēr ir paticis veicināt zinātnes komunikāciju, tāpēc arī izveidoju Studentu padomi, kur mēs, jaunieši, stāstām citiem jauniešiem par zinātni. Skolēnus un studentus aicinām ekskursijās uz institūtu, lai viņi varētu redzēt mūsu laboratorijas, to īsto un patieso dzīvi. Šie visi papildu darbiņi un uzdevumi man ļoti patīk un palīdz zinātnieces ikdienā, tāpēc arī nejūtos nevienā brīdī vientuļa. Novērtēju, ka institūtā tiek veicināta jauno zinātnieku saliedēšana savā starpā, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs strādājam komandā, nevis kā indivīdi. Bieži ir tā, ka viens cilvēks saņem balvu un pārējie paliek fonā, bet aiz tās balvas ir liela komanda, kurā viens otru atbalsta. Studentiem un skolēniem vienmēr stāstu par to, ka ir labi, ja kļūdāties, jo tas ir ceļš uz izaugsmi. Neviens nav perfekts. Pastāv uzskats, ka zinātnieki ir perfekti un vēl ģēniji, bet tas ir aplami, jo esam tikai cilvēki. Mums vajag gan savstarpējo, gan sabiedrības atbalstu, tāpēc cenšos veicināt citu cilvēku iesaisti. Lai arī zinātne ir sarežģīta, tā reizē ir ļoti interesanta nodarbe.