Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Dabas un vēstures oāze

Neparasts miers un klusums, pavisam neraksturīgs teritorijai, kas atrodas tik tuvu Rīgai, – tāds valda Doles salā, Daugavas muzeja parkā. Te ir vērts paviesoties rudens romantikas meklētājiem, kas grib izvairīties no tipiskās zelta rudens mednieku burzmas.

Dabas retumi

Doles sala ir lielākā sala Daugavā, upes senās deltas rajonā starp Salaspili un Katlakalnu. Pirms Rīgas HES izbūves Doles salas garums bija 9,2 km, bet vidējais platums aptuveni 3 km. Doles salai tuvumā Daugavā bija vairākas nelielas salas – Mārtiņsala, Nulpes sala, Zirņu sala –, kas pēc Rīgas HES izbūves tika applūdinātas. Mūsdienās Doles salas garums ir aptuveni 4 km.

Savukārt Daugavas muzejs dibināts 1969. gadā. Tas izvietots Doles muižas apbūves kompleksa jaunajā kungu mājā. Muižas ēka celta 1898. gadā. Savulaik muižas pilī tika iekārtota pamatskola, bet kopš 1954. gada – zvejnieku kolhoza klubs. 1977. gadā šajās telpās tika atklāts Daugavas muzejs.

Viena no unikālajām dabas vērtībām muzeja teritorijā ir Valsts nozīmes dabas piemineklis –  Doles salas dolomīta atsegums – viena no pēdējām Daugavas klintīm industrializācijas pārveidotajos upes krastos. Aptuveni 10 m augstā Daugavas stāvkrasta pakājē vērojams 2–2,5 m augsts dolomīta slāņa atsegums. To veido tipisks augšdevona Daugavas svītas nogulumiezis. Tajā var atrast stromatoporu, pleckāju, gliemežu, gliemeņu un ūdensaugu fosilās atliekas – galvenokārt nospiedumus. "Šādā veida dolomītu atsegumi ir raksturīgi tieši Daugavai, nekur citur tie nav redzami, kādreiz tāds bija Staburags, protams, daudz lielāks, un vēl daži citi ieži, un tolaik tie bija gana izplatīti – dolomītu izmantoja pat būvniecībā. Bet patlaban šis iezis ir saglabājies vienīgais, kurš nav cilvēku darbības pārveidots," stāsta Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis.

2020. gada sākumā gar Daugavas krastu ir izveidota 400 metru gara pastaigu taka, kuru izstaigājot iespējams gan aplūkot dolomītiezi, gan iepazīt dolomītu atsegumiem raksturīgo augu valsti, kas bagāta ar dažādām sūnām un ķērpjiem, kalmēm, lielajām upes skābenēm un kazenēm u. c. 

"Daugavas muzeja krasts ir vienīgā vieta Doles salā, kur publiskā vietā ir iespējams nokļūt pie upes, jo pārējā teritorija pieder privātiem īpašniekiem," piebilst Daugavas muzeja speciāliste Inese Kupšāne.  


Putnu vērotājiem

HES aizsprosta dēļ Daugava aizaug, un, kaut arī mazās upītes – pietekas, piemēram, Ķekaviņa, Titurga, pievada ūdeni un neliela aprite notiek, ar to ir par maz. "Taču nav ļaunuma bez labuma – upes aizaugšana veido labu vidi ūdensputniem, tādēļ šī ir īpaša vieta putnu migrācijas procesos, arī vasarā tie šeit niedrājā ligzdo. Tādēļ krasts ir iecienīta putnu vērošanas vieta. Šeit manīti gan gārņi, gan melnie stārķi un paugurknābja gulbji. Parkā mīt pūces un vecajos dobumainajos kokos ligzdo gauras," stāsta Inese. No Daugavas muzeja krasta paveras gleznaina ainava uz upes niedru klajumu un Ķekavu – krasts ir stāvs un pietiekami augsts, lai vide būtu labi pārskatāma.

Uz salas dzīvo stirnas, tās regulāri staigā pa muzeja teritoriju. Sastopamas arī vāveres, eži un citi mazie dzīvnieki. 
Savukārt muzeja parkā ir daudz dendroloģisko retumu – vairāk nekā 40 dažādu koku sugu, daudzi no tiem ir vairāk nekā 100 gadu veci. Te ir arī 450 gadu sens dižozols, kurš diemžēl vairs nav dzīvs, taču joprojām atrodas uz salas.


Kā savulaik nēģus ķēra

Viens no interesantākajiem vēsturiskajiem objektiem ir vēsturiskā zvejnieku sēta. Tā tika atvesta uz muzeju pirms 50 gadiem. "Kad tika būvēts Rīgas HES, vecās zvejnieku mājas bija paredzētas nojaukšanai un vienu no tām, kas visvairāk raksturoja tradicionālo saimniekošanu salā, atveda uz muzeju. Klētij ir ap 300 gadu, citām ēkām mazliet mazāk, bet iekštelpas ataino XIX gadsimta sadzīves ikdienu, savukārt kūts telpā ir izvietota zvejas rīku ekspozīcija, tie savākti visas Daugavas piekrastes teritorijas garumā," atklāj Zigmārs Gailis.

Iespaidīgs muzeja eksponāts ir zvejas tači. Daugavas muzejā redzamie tači ir autentiska rekonstrukcija zvejas rīkiem, kurus vēl pirms 100 gadiem Doles salas iedzīvotāji izmantoja lašu un nēģu zvejai.  

Tagad, izmantojot mūsdienīgas metodes, zivis salenieki joprojām zvejo. HES dēļ teritorijā dabiski ieceļojušu zivju nav, jo migrējošās zivis netiek pāri aizsprostiem, taču ik gadu upē tiek laistas zivis no zivaudzētavām – tās upei nepieciešamas, lai veiktu noteiktas bioloģiskas funkcijas. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Meža apsaimniekošanas cikli

Tāpat kā pārējie procesi dabā, arī meža apsaimniekošana ir cikliska. Oktobrī Latvijas valsts mežos noslēdzās meža atjaunošanas darbi, taču rosība nerimst visu cauru gadu – jaunaudzes ir jāko...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena