Šopavasar Latvijas Universitātē (LU) plaukst un zeļ ne tikai akadēmiski darbi un smaržo ne tikai izlaidumu pušķi, bet četros desmitos augsto dobju spraucas pirmie asni jaunveidotajā LU Kopienas dārzā. Par to, kāpēc un kā tapa LU Kopienas dārzs un kas paslēpies paša apsaimniekotajā urbānās dārzkopības dobē, stāsta LU ilgtspējīgas attīstības vadītājs Renārs Kairis.
Kādu ainu ieraugām, ja skatāmies uz tendencēm augstskolu ārtelpas zaļināšanā citās valstīs?
Piemēri, ko esmu redzējis dzīvē, rada pārliecību, ka Eiropas un Ziemeļamerikas augstskolās urbānā dārzkopība un ārtelpas zaļināšana kļūst par neatņemamu ilgtspējas stratēģiju sastāvdaļu. Tā vairs nav tikai brīvprātīga iniciatīva, bet gan strukturēta pieeja, kas tiek integrēta gan studiju procesā, gan universitāšu infrastruktūras attīstībā. Tiek veidoti urbānie dārzi, jumta dārzi, lietusūdens savākšanas sistēmas un bioloģiskās daudzveidības zonas. Šīs iniciatīvas tiek atbalstītas arī politikas līmenī.
Šobrīd mūsu reģionā šādu piemēru vēl ir maz, taču LU Kopienas dārzs ir mūsu kā ekoaugstskolas solis šajā virzienā – drosmīgs un laikmetīgs. Tas var kļūst par iedvesmu citām augstskolām Baltijā, lai attīstītu sistemātisku, uz pierādījumiem balstītu pieeju zaļināšanai. Jūtu, ka to sagaida visas iesaistītās puses kā pašsaprotamu risinājumu augstskolu teritorijās.
Kāda loma dārzam ir dabas daudzveidībā pilsētā?
Mūsu veidotais dārzs ir ne tikai sociālās saliedētības un vienlaikus izglītošanās platforma, bet arī ieguldījums pilsētvides bioloģiskās daudzveidības stiprināšanā. Tāpat kā tūkstoš kvadrātmetru plašās pilsētas pļavas, kuras veidotas LU pētnieku uzraudzībā un no kurām liela daļa tapušas līdztekus Kopienas dārzam, arī mūsu dārzs ir radīts ar mērķi vairot dzīvotņu daudzveidību un apstākļus, kuros var attīstīties vietējām sugām raksturīga flora un fauna. Šādas zaļās zonas piesaista apputeksnētājus – bites, kamenes, tauriņus. Kopienas dārzs kļūst par dzīvu laboratoriju, kurā iespējams novērot dabas procesus, augu mijiedarbību, pilsētas pļavu augšanas procesus un to pielāgošanos pilsētas mikroklimatam.
Kopienas dārza ieceres attīstībā varēja iesaistīties ikviens. Kā tas notika praktiski?
Sākām ar pašiem pamatiem. Doma par šādu dārzu virmoja gaisā. Bija jāsaprot, ar ko sākt un ko sagaidīt. Atradām lieliskus draugus ar pieredzi – Sporta pils dārzu komandu, ar ko kopā organizējām darbnīcas LU studentiem un darbiniekiem, pirms tam arī veicām aptauju. Visi kopā darbojāmies pie galdiem – dizainējām uz lapas un no konstruktora klucīšiem veidojām savu ideālo dārzu. Izmērījām iekšējo domu gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. No paustā skaidri redzējām, ka cilvēki vēlas multifunkcionālu, labiekārtotu un zaļu teritoriju. Mūsu uzdevums bija to veidot interesantu un iekļaujošu – no ugunskura vietas un iestādītiem kokiem līdz ietilpīgiem galdiem ar iebūvētiem podiņiem, kuros aug garšvielas. Idejas virzījām uz reāliem risinājumiem. Tagad jau ir 45 paaugstinātās dobes, kurās saimnieko urbānie dārznieki.
Kādas vērtības sekmē darbošanās Kopienas dārzā? Vai dārzs ir atvērts ikvienam?
Pirmkārt, tā ir cieņa pret citiem un viņu ieguldīto darbu un pret vidi kopumā. Dārza vide balstās uz iekļaujošu pieeju, nodrošinot drošu un atvērtu telpu ikvienam neatkarīgi no dzimuma, identitātes vai citiem personīgiem aspektiem. Dārzs, ko esam iecerējuši kā vietu cieņpilnai kopābūšanai, ir atvērts arī LU viesiem. Tiesa, respektējot dārznieku veikumu un universitātes darbalaiku.
Kopienas dārzs kā daļa no labiekārtotās LU Akadēmiskā centra teritorijas rada jaunu vietu, kur satikties tik dažādajai LU saimei. Tas ir ieguvums gan tiem, kuri vēlas nodarboties ar dārzkopību un iekopt savu zaļumu dobi, gan tiem, kuri dārzā atpūšas vai mācās. Mēs redzam, ka šeit veidojas kopienas izjūta un solidaritāte – cilvēki sadarbojas, piedalās kopīgos pasākumos, dalās resursos un rūpējas par vidi. Dārzs atver durvis uz universitāti kā telpu, kur ne tikai mācīties un pētīt, bet arī satikties.
Kādas ir personiskās attiecības ar urbāno dārzkopību? Vai ir arī pašam sava dobe?
Es sevi pieskaitu urbānās dārzkopības iesācēju pulciņam. Manas attiecības ar dārzkopību sākās jau bērnībā, kas pavadīta laukos. No stādīšanas, laistīšanas līdz pat ražas novākšanai. Man bija grūti iedomāties, ka pāris soļu attālumā nav pieejamas dilles vai lociņi, svaigi dārzeņi salātiem un ziedi pa ceļam pēc tiem.
Jau kādu laiku dzīvojot Rīgā, kur šādas šķietami ikdienišķas lietas ar laiku vairs nebija manā dienaskārtībā, lika nojaust, cik viegli šīs vērtības ir zaudēt. Domāju par pārmērīgu patēriņu un starppaaudžu zināšanu izzušanu. Manuprāt, ģeopolitiskā situācija mums atgādina, ka arvien vairāk runājam par krīžu noturību, pārtikas drošību un zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm, šādas iniciatīvas kļūst par būtisku sociālās un vides ilgtspējas daļu.
Šī pieredze man ir ielikusi pamatus izpratnei par to, cik svarīga ir saikne ar zemi – ne tikai kā pārtikas avotu, bet arī kā kultūras, identitātes un ilgtspējas balstu. Urbānā dārzkopība manā skatījumā ir ne tikai iespēja audzēt pārtiku, bet arī veids, kā atgūt šo saikni pilsētvidē, kur tā bieži tiek zaudēta. Tieši tāpēc manā un kolēģu dobē aug gan ziedi, kas draudzīgāki apputeksnētājiem, gan garšaugi – piparmētras, timiāns, baziliks, ko noteikti papildinās vēl citi augi.