Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Gada dzīvnieka tronī sildās ķirzakas

Radniecīgas, bet tomēr atšķirīgas – pļavas un sila ķirzakas.

Šā gada dzīvnieks, ko ierasti nominē Latvijas Nacionālais dabas muzejs, nav vis zīdītājs, bet gan retāk sastapts rāpulis, turklāt dažos gadījumos pat mazāks izmērā par pērnā gada titulēto zebieksti. Par 2023. gada dzīvnieku muzejs pasludinājis ķirzakas, turklāt uzreiz divas: Latvijas savvaļā bieži sastopamo pļavas ķirzaku (Zootoca vivipara) un Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā iekļauto sila ķirzaku (Lacerta agilis).

Pirmatnējais šķirgālis

No pasaulē aptuveni četriem tūkstošiem ķirzaku sugu Latvijas savvaļā sastopamas tikai trīs ķirzakas. Turklāt no tām viena – glodene (Anguis fragilis) – nereti tiek "nokristīta" par čūsku, lai gan ir bezkāju ķirzaka ar šim dzīvniekam raksturīgu skeleta uzbūvi. Glodeni, kas labprāt slēpjas garā zālē, no čūskas var atšķirt pēc ķirzakas gausajām kustībām, izvērstām platos lokos, turpretī čūska ir raitāka un veido īsus viļņus.

Par klasiskām ķirzakām dēvē ķirzakas, kurām ir arī veiklas kājas. Tādas mums Latvijā ir divas – pļavas ķirzaka un sila ķirzaka –, un tās abas vienlaikus šogad ir tikušas 2023. gada dzīvnieka uzmanības apspīdētajā tronī, kur sildīsies visa gada garumā.

Ķirzaka, kas ir saules gaismu iecienījis aukstasiņu rāpulis, pasaules tautu mitoloģijā iezīmējas kā viens no senākajiem tēliem, nereti saistīts ar pirmatnējās pasaules izcelšanos. Piemēram, latviešu folklorā ķirzaka, tāpat kā varde, krupis, odze, ir uzskatāma par cilvēku un dzīvnieku aizgādnes Māras simbolisku atveidojumu, savukārt islandiešu sāgās ķirzaka ir tā, kura cilvēcei atnesusi uguni. Taču raugoties pēc ķirzakas pašmāju tautasdziesmās vai ticējumos, ķirzaku tur neatrast. Tās vietā var nākties saskarties ar vārdu "ķirzate", "šķirgata, "šķirgālis", arī "šķirgailis", kas senākos laikos lietoti kā apvidvārdi.

Patiesi, ķirzakām ir raksturīga šķelta mēle, kura ir ne tikai garšas, bet arī ožas un taustes palīgierīce. Ķirzakām ēdienkartē ir visdažādākie bezmugurkaulnieki, tostarp kukaiņi, zirnekļi, gliemezīši, sliekas, kuras ķirzakas, medījot no slēpņa, aprij pat nesaplosot, bet dzērienu kartē – šķeltās mēles atveldzēšana tuvējā ūdens ņemšanas vietā, kaut vai rasas pilē vai dīķmalā. Lai arī ķirzaka ir ēdelīgs dzīvnieks, tā spēj piespiedu kārtā arī uzturēt bada diētu.

Siltumā un drošībā

Ārpus vairošanās perioda, lai arī abas ķirzakas var šķist līdzīgas, tomēr tās var atšķirt pēc plankumu raksta uz to muguras un arī pēc zvīņu sakārtojuma uz priekšu no auss atveres. Pļavas ķirzakai ir viena lielāka zvīņa, bet sila ķirzakai – vairākas mazākas. Atšķirīga ir arī šo rāpuļu figūra: sila ķirzakas izaug lielākas, līdz pat 25 centimetriem, bet vienlaikus ir druknākas, savukārt pļavas ķirzakas ir plaukstas lieluma rāpuļi: no 12 līdz 17 centimetrus slaidi. Kad dabā pietuvojas ķirzaku pārošanās laiks, citādi līdzīgās sila un pļavas ķirzakas var atšķirt arī pēc to tēviņu ārējā izskata: sila ķirzakām tēviņu mugura pārošanās laikā kļūst koši zaļa.

Sila ķirzaka, kura ir daudz retāk sastopama savvaļā un arī naskāk sargā savu apdzīvoto apkaimi, ir oldējēja. Līdz ar to sila ķirzakai jūnijā nepieciešama silta vieta smiltīs, ieslēpta starp sūnām vai akmeņiem, kur izdēt sešas līdz desmit iegarenas olas ar mīkstu apvalku. Olas sila ķirzakai ir jāspēj nosargāt no mieloties kāriem plēsējiem – caunām, seskiem, lapsām – pat vairāk nekā piecdesmit diennakšu garumā. Ja tas izdevies, var gaidīt brūnus vai pelēkbrūnus ķirzacēnus.

Turpretī biežāk sastopamā pļavas ķirzaka, kas dzīvo gan vienatnē, gan nelielās grupās, nebūt nevairoties no citām sugas māsām, ir dzīvdzemdētāja – tā olas nēsā sevī, līdz atrod īsto vietu pēcnācēju laišanai saulē, kur mazuļi izšķiļas jau olu dēšanas brīdī, visbiežāk jūlijā, augustā. Vienā reizē var piedzimt no trim līdz pat ducim ļoti tumšu, bet bronzas mirdzuma klātu mazuļu aptuveni īkšķa garumā. Jau dažu dienu laikā šie mazuļi iegūst patstāvību. Ķirzakas mūža ilgums Latvijas savvaļā, ja vien tā nenokļūst kāda izsalkuša stārķa, kraukļa vai pūces knābī, ir pieci līdz seši gadi. Tāpat ķirzakām jāuzmanās arī no ēdelīgām čūskām, ežiem, ciršļiem, pat mājas kaķiem vai suņiem.

Slavenā ķirzakas aste

Slavena ir ķirzakas aste, ko rāpulis briesmu brīžos spēj atmest. Taču zoologi vērš uzmanību uz to, ka tieši aste ir tā ķermeņa daļa, kurā ķirzaka uzkrāj savas tauku rezerves: jo resnāka aste, jo labāk pārtikusi ķirzaka. Aste ķirzakai noder, gan lai atspertos pret zemi palecoties vai lai veiklāk pārvietotos ūdenī peldot. Rāpulim tik tiešām piemīt spēja asti nomest, atstājot to lokāmies vēl kādu brīdi, taču ataugusī aste vairs nebūs uzreiz tikpat liela kā atmestā, pie tam tā var būt arī mazliet citā tonī. Šādu prasmi dēvē par autotomiju jeb pašsakropļošanos, ar to apzīmējot dzīvnieku refleksos balstītu spēju aizsargāšanās nolūkā nomest savas ķermeņa daļas, ja tās tiek stipri kairinātas.

Ķirzaku uzskata arī par pārdzimšanas un atjaunotnes simbolu, kas atrodams pat uz seniem kapu pieminekļiem. Ne velti, jo pļavas ķirzaka savu ragvielas zvīņām pārklāto ādu var nomest divas, reizēm pat trīs reizes vienas vasaras laikā. Šai tērpu maiņai ir praktisks pamatojums – vecā "drēbe" kļūst par šauru. Tā kā ķirzakas āda nav elastīga, tā "jānovelk", lai dzīvnieks turpinātu augt.

Ņemot vērā to, ka ķirzakas ķermeņa temperatūra atspoguļo apkārtējās vides temperatūru, ziemu – aptuveni no oktobra līdz pat aprīlim – šie dzīvnieki aukstuma un barības trūkuma ietekmē pavada, taupot spēkus, snaudā, piemēram, zem koku saknēm, augsnes virskārtas ejās, arī ēku pagrabos un citviet. Līdz ar siltajiem pavasara saules stariem ķirzaku visbiežāk ir iespējams novērot gaišajā diennakts laikā sildāmies uz sasiluša akmens vai uz purva laipas. 

Taču pļavas ķirzakas, kuras raksturo kā vienu no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē, sastopamas ne tikai dažāda mitruma dzīvotnēs, bet bieži vien arī cilvēku tuvumā – tur, kur var atrast saules siltumu uzsūcošas virsmas. Sila ķirzaka, kuras vārds ierakstīts gan Latvijas Sarkanajā grāmatā, gan arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, gan labāk izvēlēsies smilšaināku augsni, piemēram, meža ceļus, saulainas nogāzes, kāpas ar priedēm, vietas ar retu, sausu zāli vai viršiem, Latvijā lielākoties dienvidaustrumos un Pierīgā.

Ja izdodas novērot pļavas vai sila ķirzaku dzīvē, rāpuļu pētnieki būs pateicīgi, ja šo novērojumu reģistrēsiet dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena