Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +25 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Gada sēne – zilzaļā hlorociborija

Sīka, bet koša, noderīga amatniecībā un interesanta zinātniekiem.


Suminot Latvijā bieži sastopamu, bet vēl aizvien maz pētītu sugu, 2024. gada sēnes titulu Latvijas Mikologu biedrība šoreiz balsošanās ceļā piešķīrusi zilzaļajai hlorociborijai (Chlorociboria aeruginascens). Tā ir mazas tasītes formu atgādinoša sēne, kura iecienījusi trupošu lapkoku koksni, īpaši ozola zarus, un kurai pielietojumu cilvēka dzīvē raduši ne tikai amatnieki, bet aktīvi meklē arī zinātnieki.

Zilzaļais akcents mežā

Pirmo reizi šo sēņu sugu zinātniski aprakstījis somu mikologs Viljams Nīlanders 1869. gadā, dodot tai latīnisko nosaukumu Peziza aeruginascens. Taču nepilnu gadsimtu vēlāk – 1957. gadā – amerikāņu mikologi Ramamurti, Korfs un Bartra to tomēr pārdēvēja mūsdienās sastopamajā latīniskajā vārdā Chlorociboria aeruginascens: “aerug” latīniski nozīmē ‘zili zaļš’, bet “ascens” nozīmē ‘kļūt’. Patiesi, mazās sēnes augļķermeņa krāsa teju vienmēr būs zilzaļa, bet forma – sākotnēji kausveida, vēlāk jau lāpstveida ar viļņotām maliņām. Ja ir iestājies ilgstošs sausums, sēnes augļķermeņa maliņas ieritinās. Sēnes apakšdaļa retos gadījumos var būt arī gaiši dzeltenīga vai pat oranždzeltena. Smalkais sēnes kātiņš parasti nav cepurītes centrā, turklāt dažkārt var būt viens kātiņš pat vairākiem sēnes augļķermeņiem.

Lai gan tasītei līdzīgās sēnes augļķermeņi ir sīki – līdz vienam centimetram diametrā –, tomēr par to klātbūtni signalizē tieši košā krāsa. Sēnes, kuras citas tautas mēdz dēvēt arī par zaļajām elfu cepurītēm, parasti aug grupās, līdz ar to arī ir vieglāk pamanāmas, visbiežāk laikā no augusta līdz novembrim, bet šad tad arī citos gada mēnešos. Zilzaļo koksni bez pašiem augļķermeņiem jeb sīkajām sēnītēm dabā acīgākie un neatlaidīgākie var atrast visu gadu. Tā kā sēņotne izdala ksilindeīnu, kas iekrāso koksni raksturīgajā zilzaļajā krāsā, sēnes klātbūtne koksnē ir nosakāma pat tad, ja tās ārpusē nemaz nav redzami sēnes augļķermeņi.
Sēne ir sastopama uz ozola, arī apses vai bērza koksnes Latvijas mežos, īpaši lapkoku un jauktajās audzēs. Iecienītākā tās apdzīvotā vieta ir trupējoša koksne, kas jau gandrīz vai pilnībā ir zaudējusi mizu. Tās var būt kritalas, arī zemē nokrituši koku zari, reizēm arī zilzaļo hlorociboriju acīgāks mežā gājējs pamanīs uz veciem celmiem.

Lai gan mežinieki mēdz sēni dēvēt pat par “zaļo trupi”, sēnes ietekme uz koksni pagaidām zinātniski nav padziļināti izpētīta. Apgalvot, ka tieši šī sēne kaitē koksnei, pašreiz nav pamata. Viena no versijām ir tā, ka 2024. gada sēne sāk apdzīvot koksni, kuru jau saārdījušas citu sugu sēnes.

Grozā nav liekama

Tas, ka sēnes latvietim ir goda vietā, liecina fakts, ka pērn Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ierakstīta arī sēņu vākšana un izmantošana. Lai arī šāgada titulētā sēne, kurai nav raksturīgas smaržas vai garšas, pannā nav liekama, tomēr tai ir savs darbs darāms dabā, sagatavojot tālāk jau amatniecībā izmantojamu kokmateriālu. Zilzaļās hlorociborijas iekrāsoto koksni mēdz izmantot, piemēram, koktēlniecībā, lai veidotu dekoratīvus rotājumus, iestrādājot koka priekšmetos dažādu krāsu un tekstūru ielaidumus, un arī dziju un audumu krāsošanā. Taču līdz amatniecībai tuvu ir arī mūslaiku zinātnes pētījumi. Zaļā pigmenta iespējamo lietderību gudrie prāti pašreiz apzina optoelektronikas jomās.

"Zilzaļo koksni izmanto amatniecībā. Itālijā zaļās koksnes lietošanas vēsture sniedzas līdz pat XV gadsimtā veidotām intarsijām. Latvijā to savā daiļradē ir izmantojis koktēlnieks Pēteris Graudulis. Mūsdienās, lai iegūtu zilzaļus kokmateriālus izstrādājumu darināšanai, cilvēki jau iemanījušies koksni tīši inficēt ar šīs sēnes sporām," skaidro Latvijas Mikologu biedrības valdes priekšsēdētāja Diāna Meiere. Viņa zina teikt, ka šobrīd zinātnieki pēta hlorociborijas zaļā pigmenta ksilindeīna izmantošanas iespējas optoelektronikas jomā. "Pigmentam ir potenciāls pielietojums kā perspektīvam organiskas izcelsmes pusvadītājam."

Ja zilzaļā hlorociborija atrasta Latvijas dabā, mikologi novērtēs, ja šo novērojumu reģistrēsiet portālā Dabasdati.lv. Ja šogad jau niez sēņotāja pirksti, tad var doties pirmajās pavasara sēnēs, piemēram, Austrijas agrenēs. Tās, tāpat kā zilzaļā hlorociborija, aug uz trūdošiem lapu kokiem, īpaši mitrās vietās, un ir meklējamas dabā jau marta beigās. Mazos daudzumos Austrijas agrenes ir izmantojamas uz sviestmaizes vai salātos, bet lielos daudzumos nav lietojamas uzturā, lai neizraisītu saindēšanos. Dodoties šajos meklējumus ir vērts izmēģināt pašmāju folklorā ierakstītu ticējumu no Svētes apkaimes. Tas vēsta: ja, mežā ieejot, sēņotājs teiks: "Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!", tad būšot pilns kurvītis ar sēnēm.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ko nogaršot, ceļojot pa Provansu?

Tuvojas vasara – ceļojumu laiks. Tāpēc šoreiz stāstu par gardumiem, kas raksturīgi tieši Francijas dienvidu reģionam – Provansai.

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena