Dabas vērotājam grūti sasniedzamas, tomēr kultūrvēsturiski spilgtas un Latvijas ainavai neierastas vertikālās kraujas ģeologi nosaukuši par Gada ģeovietu 2022. Šoreiz tas nav punktveida objekts, bet gan plašāka ainava Daugavas krastos, kur iegūlušas Krustalīča klintis un Kraukļa klints.
Nepieejamās, augstās sienas
Lai popularizētu ģeoloģiskos dabas veidojumus Latvijā, jau vairāk nekā desmit gadu biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks nominē Latvijas ģeovietas, par kurām balso gan ģeologi, gan arī ģeoloģijas interesenti.
"No sirds priecājos, ka par Gada ģeovietu 2022 ir izvēlētas manis pieteiktās Krustalīča un Kraukļa klintis Daugavas krastos. Vietā, kur kādreiz atradās unikālais Daugavas kanjons," tā savā Facebook laika joslā pēc balsojuma noslēgšanās raksta Juris Smaļinskis, tūrisma eksperts un dabas pētnieks. Bet biedrības Ziemeļvidzemes ģeoparks vadītājs Dainis Ozols šo nodēvē par smagāko ģeovietu visu nomināciju vēsturē, taču vienlaikus arī visvairāk nezināmo, turklāt plašu teritoriju.
"Klintis, kas atzītas par 2022. gada ģeovietu, stiepjas vairāk nekā kilometru garos posmos abos Daugavas krastos – gan Vidzemes pusē, gan Sēlijā. Daugavā šajā posmā ir Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuves uzpludinājums. Bijušā, līdz 40 metrus dziļā kanjona klintis šobrīd ietver upi kā nepieejamas divus līdz četrus metrus augstas sienas. Vertikālās kraujas ir šodienas Latvijas ainavai neparastas un izcili ainaviskas,» skaidro ģeologs Ozols. "Klintis veido no senās devona jūras nogulumiem veidojušies ieži – gan plātņaini, gan kavernozi dolomīti, kas ietver fosilās atliekas un interesantus minerālus veidojumus."
Ģeoloģijas zinātnei šā Daugavas posma klintis ir nozīmīgas kā augšējā devona Daugavas svītas īpaši raksturīgu iežu atsegumi un arī kā slāņu tektoniskas deformācijas vieta.
Meklējot zudušo Latviju
Vietas dabā, kuras šogad atzītas par gada ģeovietu, Juris pirmo reizi pētījis jau pirms gadiem divdesmit, kad Kokneses pils pamatu rekonstrukcijas laikā šai vietā bijis pazemināts ūdens līmenis. "Tas bija mans pirmais pārsteigums, cik ļoti iespaidīgi dolomīta atsegumi Pļaviņu posmā ir Daugavas krastos brīdī, kad ir pazemināts ūdens līmenis," atceras Juris. "Kad tuvojās Latvijas simtgade, par personīgo mērķi uzstādīju mērot Daugavu ar laivu visā tās garumā Latvijas teritorijā: no Baltkrievijas robežas līdz ietekai jūrā. Tā bija dāvana pašam sev un Latvijai – redzēt likteņupi visā tās garumā."
Toreiz personīgās ekspedīcijas laikā diezgan rūpīgi laivotājs pētīja un fotografēja to, kas redzams upes krastos. Izmantojot GPS iekārtu, Juris fiksējis krastos redzamos atsegumus, interesantus ģeoloģiskus objektus, kuri varētu būt saglabājušies no tā laika, kad vēl Daugava netika pārveidota ar hidroelektrostacijas izbūvi. Savulaik šai vietā bijis kanjons, kuru pēc līmeņa palielināšanas ūdens pacietīgi grauzis visu šo laiku.
Tā atmiņas un personīgā pieredze šo vietu ir iegrāmatojušas prātā, taču bez šīs personīgās sasaistes ar vietu Juris min arī plašāku iemeslu vietas izvirzīšanai. Pārskatot visu iepriekšējo gadu ģeovietas, nebija neviena objekta, kas saistīts ar Daugavu, vēl jo vairāk ar zaudēto Daugavu. "Šis ir labs iemesls pievērst uzmanību zudušajām vērtībām," uzsver Juris, piebilstot, ka tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāatsakās no hidroelektrostacijas, bet gluži vienkārši šis ir iemesls izpētīt tuvāk un atcerēties, kā reiz ir bijis. Kopā ar Daini jau pirms pāris gadiem Juris izveidojis brīvpieejā esošu tematisku lielformāta plakātu par zudušajiem objektiem abpus Daugavai.
"Ja prasīsim aktīviem Latvijas apceļotājiem par Krustalīci vai Kraukļa klinti, tad, visticamāk, viņi brīnīsies vai visdrīzāk atzīs, ka tur nav bijuši," stāsta Juris, piebilstot, ja ilgstošākā periodā atskatās uz tūrisma literatūru, pēc Pļaviņu HES veiktās uzpludināšanas šie objekti vairs neparādās tūrisma literatūrā.
Ainava no laivas
Tiesa, Juris atzīst, ka šāgada ģeovieta tomēr ir samērā neērta tūristam un no apmeklēšanas viedokļa sarežģīta, jo klintis var apskatīt tikai, braucot ar laivu. Pirmkārt, klintis izvietotas plašākā teritorijā, nevis vienā punktā kā, piemēram, Raunas staburags. Otrkārt, atsegumi ir pagari, neļaujot ieraudzīt, kur īsti tie sākas un kur beidzas. Viss krasts sastāv no lielākiem un mazākiem atsegumiem, liedzot viegli saprast, kur īsti ģeovietai ir robežas – sākums un beigas. Treškārt, pa vidu ir Daugava, kas nozīmē, ka, lai apskatītu otru krastu, jādodas pāri upei, piemēram, Jēkabpilī vai Aizkraukles pusē.
Taču ir iespēja iznomāt labajā krastā Mežmalas laivu, kas ir labākā izvēle, kā apskatīt šāgada ģeovietu dabā. Laivas izmantošana ļauj ierasties vienā Daugavas krastā, bet apskatīt tos abus, paķerot klāt arī citus tūrisma objektus, piemēram, Oliņkalna pilskalnu Daugavas ielejas labajā stāvkrastā ar Andreja sienu iepretim Sēlpils pilskalnam, kuri pārtapuši salās. Kreisajā krastā arī ir daudz ko redzēt, piemēram, Sēlpils, Staburaga vieta, Robežkrogs, komponista Pētera Barisona muzejs, arī daudzas militārā mantojuma vietas.
Līdz Pļaviņām ir ērta satiksme arī ar sabiedrisko transportu – ar autobusu vai vilcienu. Dodoties uz ģeovietu pašam kājām no krastu puses, lai arī sarežģīti, tomēr ir iespēja to darīt. No labā krasta puses iepretim Kraukļa klintij ir Klintaines applūdušie karjeri, kuri savulaik tika rakti dolomīta iežu ieguvei. Starp šiem karjeriem un Daugavas krastu atrodama taciņa, pa kuru var aizstaigāt līdz Kraukļa klintij. Dodoties uz kreiso krastu, jāielūkojas zemes kadastrā Kadastrs.lv, jo taipus ir izvietoti daudzi privātīpašumi, kuri var apgrūtināt nokļūšanu pie krasta, ja neskaita tauvas joslas iespējas.
Svarīgi paturēt prātā, ka jābūt arī ļoti uzmanīgiem, jo klintis ir brūkošas. "Tā kā šajās vietās ir vērojama krasta erozija, nevajadzētu gluži uz pašas malas stāvēt un meklēt labākos izvirzījumus fotokadram, jo dolomīta slāņi ir diezgan trausli," brīdina Juris, kurš pats reiz, meklējot labāku fotovietu, piedzīvojis pamatnes nobrukumu. Īpaši jāsargās pavasaros pēc atkušņiem un arī lietavu laikā, kad dolomīta slāņi var būt īpaši bīstami, tāpēc ieteicams turēties saprātīgā attālumā no klintīm, baudot ainavu, nevis iekāpjot tajā. Tāpat nav ieteicams riskēt ziemā, dodoties uz klinšu atsegumiem pa ledu, jo nav zināms, kāds ūdens līmenis var būt tajā mirklī zem ledus.
Jārok dziļāk arhīvos
Pagaidām, ierakstot tiešsaistes meklētājprogrammā Krustalīča un Kraukļa klintis, pretī izgaismosies tikai daži strupi teikumi, kuri no vietnes vietnē atkārtojas.
Paturot prātā atbildību par vietas nominēšanu, šīs vasaras iecerēs Jurim ietilpst šo klinšu izpēte militārās vēstures mantojuma kontekstā, jo Pirmajā pasaules karā Daugava kalpojusi par frontes robežu. Ir iecere doties kājām izzinošā ekspedīcijā no Pļaviņām līdz Kraukļa klintij, tālāk līdz Avotiņkalnam, kas ir milzīgs pilskalns, kuram pa vienu pusi gājusi senā, ģeoloģiskā Daugavas gultne un kur arī uzejamas kara pēdas. Maršruts nav ērti ejams, bet izpētāmā pa ceļam līdz Koknesei ir daudz. "Jāatrota piedurknes un jāķeras klāt izpētei, rokot un meklējot arhīvos. Ja vēsturiski atskatās uz to, kādi ir bijuši Daugavas krasti, tur vairs nav runa par klinti, bet gan drīzāk par kanjonu ar klinšainām sienām," tā teic Juris, cerot, ka līdz gada beigām ekspedīciju un izpētes rezultātā apraksti par Krustalīci un Kraukļa klinti būs garāki par dažām strupām rindiņām gan no ģeoloģiskā, gan kultūrvēsturiskā viedokļa.