Sīkie putni pulcējas baros
Dienā, kad esam devušies uz Smiltenes apkārtnes mežiem, atšķirībā no Rīgas un lielas daļas Latvijas rietumu puses šeit valda īsta ziemas pasaciņa. Esam gatavi baudīt dabas skaistumu, ieklausīties un vērot!
Latvijā reģistrētas 213 ligzdojošas putnu sugas, taču pavisam konstatētas 369 sugas. Ziemā Latvijā var sastapt vairāk nekā 100 putnu sugu – gan ieceļotājus, gan vietējos, kas šeit uz vietas paliek arī pārziemot.
Daļa putnu mīt galvenokārt mežos. Vieni no biežāk sastopamajiem ziemojošajiem putniem ir zvirbuļveidīgie. "Ziemas laikā teritoriju robežas izzūd, un sīkie zvirbuļveidīgie putni apvienojas bariņos, kuros ir dažādas sugas – dzilnītis, mizložņa, zeltgalvītis, zīlītes: lielā zīlīte, cekulzīlīte, zilzīlīte, meža zīlīte, pelēkā un purva zīlīte. Šādos baros tās meklē barību kopā, jo tā ir drošāk. Meža plēsēju ziemā nav daudz – sīko zvirbuļveidīgo putnu lielākais bieds ir apodziņš – Eiropas mazākā pūcīte. Tas medī dienas gaišajā laikā," stāsta a/s Latvijas valsts meži vides eksperts Gaidis Grandāns. Pamanot savā tuvumā ienaidnieku vai dzirdot tā balsi, sīkie putni raida saucienus, lai brīdinātu bara biedrus par uzbrucēja klātbūtni. Dažkārt tie pat uzbrūk un metas padzīt apodziņu no savas teritorijas. Pat zeltgalvīte – Latvijas mazākais putns, kurš sver tikai 5–6 gramus, svilpo, lai sasauktu pārējos sīkos putnus, kad dzird ienaidnieku.
Vielmaiņa mazajiem putniem ir superstrauja, dienas laikā tiem jābarojas visu laiku, lai varētu pārciest garo nakti. Ziema ir arī dabiskās atlases laiks, jo diemžēl daudzi putni to nepārdzīvo.
Ziemā liela daļa meža sīkputnu dodas ārpus savām ligzdošanas teritorijām, daļa sastopama arī cilvēku tuvumā. Savukārt atsevišķu sugu zīlītes ir fakultatīvie migranti – vecākie putni paliek relatīvi tuvu ligzdošanas vietām, jaunie dodas prom daudz tālāk. Pie mums savukārt nonāk putni no Skandināvijas. Visizteiktākais nometnieks ir cekulzīlīte, kura ceļo apmēram puskilometra radiusā ap savu dzīvesvietu.
Sīkie zvirbuļveidīgie putni ziemā nakšņo dobumos un būrīšos – dažas sugas savos ligzdošanas dobumos, bet citas meklē jaunus. Putni nakšņo arī biezākos zaros, apdzīvotās vietās – pat skursteņos un tamlīdzīgi.
Veido dobumus, mielojas ar mizgraužiem
"Pamatā visi šie dobumi ir kāda dzeņa veidoti. Bet interesanti, ka melnā dzilna ziemā mēdz baroties ar skudrām, skudru pūžņa vidū izveidojot koncentrisku caurumu. Pūzni tā neizārda, tikai pa šo centrālo caurumu iekļūst iekšā un barojas ar skudrām," interesantu faktu atklāj Grandāns. Pie dzeņiem Latvijā pieder melnā dzilna, pelēkā dzilna, mazais dzenis, baltmugurdzenis, dižraibais dzenis – izplatītākais. Vidējais dzenis ir jaunienācējs Latvijas faunā kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām. Sastopams pilsētu parkos, kur barojas ar kukaiņiem, kas dzīvo uz nokaltušiem platlapju koku zariem, arī viensētās, un apmeklē barotavas līdzīgi kā pelēkā dzilna, dižraibais dzenis un mazais dzenis.
Mežs ir ietinies sniega segā, kluss un tīrs, un staltajās, kuplajās eglēs nekustas ne skujiņa, taču, rūpīgāk ieskatoties, daudzu koku stumbriem vērojama tāda kā nolobījusies miza. Gaidis Grandāns stāsta – šo darbu paveicis augumā nelielais trīspirkstu dzenis. Trīspirkstu dzenim knābis ir mazs, tas nevar iekalties dziļi koksnē, bet barojas ar mizgraužu kāpuriem, kuri dzīvo zem mizas. Putns kokus ar mirušu koksni vai daļēji bojā gājušas egles apstrādā, ejot stumbram apkārt. "Mizgraužu ligzdu konkrētajā teritorijā ir daudz, dzenis šādu vietu atrod un tad mēdz apmesties tur uz dzīvi pat uz vairākiem mēnešiem. Dabiskā mežā ir dažādu paaudžu koki, tādēļ pilnībā audzi iznīcināt mizgrauzis nevar un ir iespējams, ka ar šā kaitēkļa invāziju tiek galā putni," teic vides eksperts.
Latvijas vistveidīgie putni
Nemaz nerunājot par visu Latviju kopumā, jau vienā reģionā dienas pārgājiena attāluma ietvaros meži ir tik daudzveidīgi – teritorijas, kas bagātas ar veciem kokiem un kritalām, vairākus desmitus gadu auguši, samērā jauni meži, cits skrajāks, cits biezāks. Jaunaudzes, kurās slejas veselīgas, kuplas priedītes. Cauri mežiem ved klusi grants ceļi, un ziemā te manāms tikai retais braucējs. Šādas vietas iecienījuši medņi. Medņi ziemā pamatā barojas ar priežu skujām, apēd arī pa kādam lapu koku pumpuram, bet tiem vajag sīkus akmentiņus (gastrolītus), lai nodrošinātu gremošanas procesu. Ceļi ir vieta, kur šāds materiāls ir viegli pieejams, tādēļ medņi turp dodas pat vairāku kilometru atālumā.
Latvijā ir divi galvenie medņu populācijas reģioni, kas lokalizējas Ziemeļkurzemē, Slīteres reģionā un valsts austrumu daļā Gulbenes, Alūksnes, Smiltenes, Balvu apkārtnē, kur ir blīvs mikroliegumu tīkls. Visi zināmie medņu riesti ir aizsargāti, bet joprojām ir arī nezināmas riestu vietas. "Mednis ir specifiska suga ar augstām prasībām pret dzīvi. Ja ziemā tā ēdienkartē dominē priežu skujas, tad vasarā tas iecienījis mellenes – gan pašas ogas, gan mazuļi – melleņu ziedus," stāsta Grandāns. Medni mežā sastop retais, un labāk to netraucēt, ne velti vasaras sezonā tā dzīvesvietu tuvumā, tā sauktajās mikroliegumu buferzonās, arī mežizstrādes darbi tiek pārtraukti, nemaz nerunājot par pašiem liegumiem, kur saimnieciskā darbība ir liegta visu cauru gadu. Pa dienu medņi aktīvi barojas, bet naktis pārlaiž kādā kokā. Medņu riesta vietās mežaudzes ir skrajas, jo sugai nepieciešams, lai teritorija būtu pārskatāma.
Mednis ir pamanījis mūsu klātbūtni, un redzam, kā lielais putns pavīd starp kokiem, paceļoties spārnos no zemes un paslēpjoties priežu galotnēs.
Mednis pieder vistveidīgo putnu sugām un ir Latvijā lielākais no tām. Vistveidīgie putni ir arī rubenis, mežirbe un laukirbe. Rubeņi sastopami dažāda tipa purvos, krūmiem aizaugušās pārpurvotās pļavās, lapu koku un jauktos mežos ar izcirtumiem, laucēm, degumiem un līdzīgām klajām vietām, ko pavasaros izmanto riesta vietām. Samērā bieži riesto arī tīrumos, ganībās un pļavās. Ziemas mēnešos rubeņi pulcējas baros. Nereti guļ sniegā, taču biežie atkušņi un pēkšņs sals tos var iesprostot zem sniega un tie var iet bojā.
Savukārt arī mežirbe ziemā barojas ar pumpuriem, galvenokārt alkšņu, tādēļ dienas laikā var būt sastopama koku vainagos. Naktī guļ, kārtīgos ziemas apstākļos ierokas sniegā, līdzīgi kā pārējie vistveidīgie putni. Sniegs ir siltumizolējošs materiāls. Ja sniega nav, tad nakšņo biezākos koku zaros, piemēram, ielaižoties eglē. Tas ir drošāk nekā uz zemes, lai nekristu par upuri zvēriem.
Laukirbes dzīvo ģimeņu grupās pat pa 10–20 putniem un bieži vien uzturas cilvēku apdzīvotu vietu tuvumā.
Klimata pārmaiņu dēļ Latvijā izzudusi baltirbju populācija.
Aktīvas arī dienas laikā
Meža iemītnieces, protams, ir arī pūces, un Latvijā ziemo gan meža pūce, gan urālpūce, kā arī apodziņš. Realitātē meža pūces nosaukums ir mānīgs, jo tā bieži dzīvo arī lauku sētās, parkos u. tml.
Dodoties mežā, Gaidis Grandāns iesaka pievērst uzmanību izcirtumu un ceļu malās augošo koku lapotnei – iespējams, uz kāda zara varēs pamanīt sēžam urālpūci. Lai gan parasti pūču aktivitātes laiks ir nakts, ziemā urālpūces dodas medīt arī pa dienu. Urālpūce sastopama galvenokārt Latvijas austrumu daļā, tomēr kopš 2009. gada ir vairāki novērojumi, tajā skaitā pierādīta ligzdošana Kurzemē. Suga ir nometniece, lai gan ligzdo lielākajos meža masīvos, jaunie putni ziemas laikā var būt sastopami mozaīkveida ainavā. Retos gadījumos barības meklējumos ziemā jaunie putni var ieklīst pilsētās. Dabiskās ligzdošanas vietas ir lieli dobumi, pusdobumi (nolūzušu koku stumbeņi, ja to galos izveidojusies pietiekami dziļa un plaša iedobe), kā arī dienas plēsīgo putnu ligzdas.
Jo dziļāks sniegs, jo grūtāk paēst, jo aktīvāka šī pūce ir dienas laikā. Urālpūcei bīstama ir sērsna, jo ledus kārtiņai ir grūti izsisties cauri, lai nomedītu zem sniega segas skrienošos grauzējus.
Savukārt apodziņš seko sīkputnu bariem, izlido arī pie barotavām, kur uzglūn un nomedī sīkos putnus.