Aktīvs dabā gājējs visbiežāk novēros dzīvnieku klātbūtnes pazīmes – ir interesanti atpazīt zīmes, kas liecina par zvēru klātbūtni.
Netuvoties un neaiztikt
Medijos laiku pa laikam parādās ziņas par lāčiem, kas izpostījuši bišu dravas un manīti Igaunijas robežas tuvumā, taču aci pret aci mežā ar ķepaini diez vai sastapsieties, tādēļ jābaidās nav. Ja nu gadījumā ir sanācis satikties, tad lēnām atkāpieties. Cita lieta, ja zvērs ir slims vai savainots, tad gan iespējami ātri un nemanāmi jādodas prom, nekādā gadījumā nedrīkst tuvoties dzīvniekam, lai sniegtu palīdzību, – zvērs to iztulkos pavisam citādi kā apdraudējumu sev, tādēļ visiem spēkiem centīsies sevi pasargāt, būs agresīvs. Tas attiecas uz jebkuras sugas dzīvniekiem, ne tikai lielajiem un plēsīgajiem!
Ja pamanāt ievainotu dzīvnieku, ziņojiet Valsts meža dienestam. Ja savvaļas dzīvnieks pielaiž cilvēku sev tuvu klāt, tā nav normāla uzvedība. Nevajag censties dzīvnieku noglaudīt, jo tādējādi jūs apdraudat arī sevi, piemēram, inficējoties ar kādu infekcijas slimību. Kaut arī Latvijā trakumsērga jau daudzus gadus tiek uzskatīta par izskaustu, piesardzība tomēr jāievēro.
"Dažkārt vasaras vidū, ja sēņojot vai ogojot gadās ieklīst dziļākos meža biezokņos, var gadīties nonākt vilku midzeņa tuvumā un iztraucēt mazos vilcēnus, kas uzturas netālu no midzeņa. Lieki uzkavēties nevajag, arī filmēt un fotografēt ne. Vienkārši dodieties prom!" teic Guntis Ščepaniks. No pieaugušiem vilkiem jābaidās nav – to populācija nav tik blīva, turklāt cilvēks vilkam jau izsenis ir ienaidnieks. Izņēmums ir, ja vilks ir slims vai ievainots.
Savukārt maija beigās–jūnija sākumā dažreiz gadās uziet stirnu mazuļus, kas šķietami bezspēcīgi guļ zālē. Nav pamata uztraukumam – mazuļi nav pamesti, un pieaugušais dzīvnieks, visticamāk, ir tepat tuvumā vai drīz atgriezīsies.
Nedrīkst tuvoties mežacūku mazuļiem, kā arī jāuzmanās, lai nenonāktu starp māti un sivēnu, jo šādos gadījumos, aizstāvot savus bērnus, mežacūku mātes var kļūt agresīvas un pat uzbrukt.
Tā kā Latvijā pēdējos gados ziemas ir samērā siltas, visu gadu, ejot dabā, jāuzmanās no ērcēm – ja runājam par cilvēka ienaidniekiem mežā, tās ir visreālākais apdraudējums. No ērcēm var inficēties ar ērču encefalītu vai laimboreliozi jeb Laimas slimību. Ērces mēdz būt aktīvas pat janvārī, tādēļ jāievēro tieši tāda pati piesardzība kā vasarā un, atgriežoties mājās, jāpārbauda, vai kāda ērce nav piesūkusies, bet apģērbs, ar kuru bijāt mežā, jāizmazgā.
Liecības par dzīvnieku klātbūtni
Visvienkāršākais veids, kā pamanīt dzīvnieku klātbūtni, ir vērot to atstātās pēdas. Sniegotā ziemā mežs ir kā grāmata, kas stāsta par dažādu sugu dzīvnieku gaitām. Iemītas taciņas līdz barības ieguves un ūdens vietām, krustu šķērsu tās izvago sniega segu – citas jau mazliet izplūdušas vai aizsnigušas, bet citas pavisam svaigas, šķiet, tikko te aizskrējusi stirniņa vai lapsa no rīta medījusi sīkos grauzējus, kas šiverējušies zem sniega segas. Taču zvēru taciņas var novērot jebkurā gadalaikā, un iemītās pēdas redzamas arī zemsedzē, it sevišķi, ja tā dubļaina. Vai esat kādreiz mēģinājis sekot šādai takai? Kur tā aizveda?
Jaunaudzēs var pamanīt, ka kādam kociņam apgrauzti zari vai galotnītes, vietām nobružāta koku miza – tur kāds briedis patrinies ar ragiem vai mežacūka berzējusi niezošos sānus. Par dzīvnieku klātbūtni liecina arī migas vai iedobes, ko tie izveidojuši guļot, savukārt mežacūkas barības meklējumos zemi mēdz pat izrakņāt.
Par zvēru klātbūtni noteiktā teritorijā liecina arī to atstātie ekskrementi, pēc tiem iespējams noteikt gan sugu, gan dzimumu un aptuvenu vecumu, skaidro Ščepaniks.
Acīgākie dabā gājēji var pamanīt lapsu, jenotsuņu vai āpšu alu sistēmas.
Bet vispamanāmākais ir bebru darbs – nograuzti koki, aizsprosti vai no zariem un dubļiem uzcelta kupolveida vai koniska "bebru māja". Pie tās var ievērot ziemas barības krājumus – nostiprinātus zaru krāvumus zem ūdens. Kad bebru apdzīvoto ūdenstilpi pārklāj ledus, par to klātbūtni liecina gaisa burbuļi zem ledus un izlauztie āliņģi vietās, kur tie izkāpj barības meklējumos.
Jo biežāk mēs dosimies dabā, jo uzmanīgāk vērosim, jo katru reizi iemācīsimies pamanīt kaut ko vairāk!
Atsevišķu sugu populācija jāregulē
Cilvēks ir mainījis dabas pirmatnējo vidi ar savām saimnieciskajām darbībām. Savukārt šīs pārmaiņas, piemēram, intensīva lauksaimniecība un mežsaimniecība, ir izveidojušas apstākļus barības bāzes palielinājumam dažādām dzīvnieku sugām. "Tādējādi ir radīti labvēlīgi apstākļi dzīvnieku populācijām skaitliski pieaugt un, lai saglabātu līdzsvaru, pasargātu cilvēka saimnieciskās intereses, dzīvnieku skaitu nepieciešams regulēt. Tādēļ ir atļautas noteiktu sugu medības, nosakot maksimālo skaitu, cik atļauts gadā nomedīt," skaidro Guntis Ščepaniks. Stirnas, staltbrieži, aļņi postījumus nodara galvenokārt meža jaunaudzēm, savukārt mežacūkas, staltbrieži – lauksaimniecībai. Šo dzīvnieku skaits Latvijas mežos ir liels. Atsevišķas sugas, piemēram, stirna tiek medīta par maz, jo gadā nomedīti tiek vien 60–70% no atļautā skaita. "Ja šī populācija būtu vēl lielāka, ciestu ne tikai saimnieciskā darbība, bet arī sabiedrības drošība – būtu daudz vairāk iespēju nokļūt ceļu satiksmes negadījumos, kurus izraisītu uz ceļa izskrējuši dzīvnieki," piebilst LVM meža infrastruktūras un medību vadītājs.
Jāregulē arī citu sugu populācija – piemēram, bebrs applūdina dažādas teritorijas, bojā meliorācijas sistēmas. Cauna nodara būtiskus postījumus bišu dravām, bet vilks mēdz uzbrukt aitām, arī liellopiem. Īpaši tad, kad medībām apmācīti tiek vilcēni – visvieglāk to darīt ganāmpulkos, jo aitas ir ļoti viegls medījums.
Ja gribas zvērus pacienāt
Pēdējos gados arvien vairāk pilsētnieku iecienījuši svētku laikā doties dabā un eglīti rotāt mežā, atnesot līdzi arī veltes meža dzīvniekiem. Guntis Ščepaniks teic: pušķot egli ar āboliem, burkāniem un citiem dārzeņiem nav jēgas, jo dzīvnieki tos visdrīzāk neatradīs, nevarēs aizsniegt, bet aukliņas, kuros šīs veltes iekarinātas, var apdraudēt dzīvnieku veselību, ja nokļūst to gremošanas sistēmā, it sevišķi bīstami, ja šīs auklas ir sintētiskas! Arī putni tajās var ieķerties, sapīties un iet bojā. Turklāt jāņem vērā, ka savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanu regulē normatīvie akti un, nepareizi to veicot, var tikt piemērots administratīvs sods.
Ja nu ļoti gribas kādu meža zvēru pacienāt, līdzi paņemtos našķus prātīgāk ir izbērt uz zemes vietās, kur atrodas mednieku izveidotas dzīvnieku piebarošanas vietas. Par nodomu labāk iepriekš sazināties ar medniekiem, kuri darbojas konkrētajā teritorijā, un saskaņot darbības vai arī nodot medniekiem našķus. Nekādā gadījumā nedrīkst dzīvnieku cienastam izmantot eksotiskus augļus un dārzeņus, nemaz nerunājot par sālītiem, pikantiem vai kā citādi apstrādātiem ēdieniem. Neklājiet zem dārzeņiem nekādu "galdautiņu", izņemiet visu no iepakojuma un to aiznesiet līdzi, nenometiet mežā.
"Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ziemās, kādas tās ir pēdējos gados – bez dziļa sniega segas, bez biezas sērsnas –, barības mežā ir pietiekami un dzīvnieki badu necieš. Pārdomātu piebarošanu no vietas izvēles un samērīgu no daudzuma viedokļa veic mednieki, lai piesaistītu dzīvniekus noteiktām teritorijām, tā noder arī gadījumos, lai zvēriem nebūtu intereses doties vieglāk pieejama uztura meklējumos uz cilvēku dārziem un saimniecībām," skaidro Ščepaniks.
Vislabākais ieguldījums būtu pacienāt putnus, jo lielais vairums putnu barību iegūst dienā un, mainoties dienas garumam, mainās arī putnu diennakts aktivitāte, proti, barības ieguves laiks ir īsāks.
Putnus vislabāk barot ar sēklām, graudiem, var arī ar nesālītu speķīti, ko aiznes uz mežu un piesien pie koka. Vislabāk barību būtu izvietot speciālā barotavā, lai putni varētu viegli piekļūt barībai un lai tā neapsnigtu. Tikai jāņem vērā: ja esat sākuši putnu barošanu, tā jāturpina regulāri visu ziemu līdz pēdējiem sniegiem!