Senāk Malnavu zināja kā to vietu Latvijā, kuru apmeklējis Hitlers, vēlāk ilgus gadus kā Malnavas sovhoztehnikuma mājvietu, bet turpmāk to droši vien daudzinās kā vietu, kurā uzaudzis Kaspars Barsukovs, šopavasar aprīlī Rīgā restorānu SMØR Modern Bistro atvērušais un uzreiz divas Michelin balvas – Michelin Bib Gourmand un Gada atklājums – saņēmušais pavārs.
Bez desām var palikt, šoruden vērojot, kā birokrātu partija cīnās pret birokrātiju! Šo cīņu droši var pēc ūdens tecēšanas un uguns degšanas minēt kā trešo lietu, ko iespējams vērot bezgalīgi ilgi. Un, kad nu tu esi palicis bez desām, jādodas meklēt, kur tās desas ir. Šajā ziņā ir viens krogs, kas pirmais nāk prātā katram, kas tur reiz bijis un ieturējies, – Sidrabiņi Rīgas – Tallinas ceļa malā, iepretim Liepupes kapiem. Tur tās desas jāmeklē.
Kā jau vienā Livonijas valstī veidojušamies un dzīvojušiem, latviešiem un igauņiem nav lielu atšķirību viņu virtuvēs, ja nu vienīgi latviešu ēdienos starp zobiem vairāk čirkst smilts, kamēr igauņu – akmeņi.
Kinorežisors Dzintars Dreibergs par TTT komandas pirmajām zvaigznēm, par izdomātā groza materializēšanos un par neizrunāto pelēko zonu Latvijas nesenajā vēsturē.
Dažnedažādi eksotiski restorāni pie mums nav spējuši izdzīvot necik ilgāk par viendienītēm. Kā mongoļu restorāns Sky & More mājā, par kuru pat nevar likt galvu ķīlā, vai tas vispār nonāca līdz atvēršanai vai palika tikai pieteikuma līmenī kā dažs libāniešu restorāns vai kā Polinēzijas ēdienu pieteikums ēkā aiz Kalnciema tilta ar ziloni iekšā; arī nemaz ne tik eksotiskas tautas kā lietuviešu restorāna Rīgā vai nu vairs nav, vai arī tas ir tā nomaskējies, ka dzīvības zīmes izrādītu tikai tad, ja kāds nakts vidū nostātos Rīgas centrā un iebļautos, ka Palanga patiesībā ir latviešu pilsēta un lietuviešiem vajadzētu būt mums mūžīgi pateicīgiem par to un prasties kaunu, nevis uzturēt jūras robežstrīdu.
Tā kā realitātē rudens vismaz tajās Rīgas daļās, kurās aug kaut viens koks, šodien ir pārvērties par lapu pūtēju nebeidzamu trokšņošanu, šajā ziņā stabili pārspējot vasaras mauriņpļāvējus, rīdziniekam, kam to grūti paciest, atceroties savas tālās bērnības rudeņus, kad rītos skaļākais troksnis bija no lietus lāses vai krītošas lapas atsišanās pret palodzi, ir trīs izejas.
Cilvēks, kura jaunība pagājusi latviešu padomju literatūras valgos, izdzirdot, ka kāds krogs nosaucies Vanadziņš, var nodomāt, ka te klients – kā Viļa Lāča mazais Vanadziņš tēvu – gaida savu pasūtījumu un nevar vien sagaidīt.
Ausma Media valdes priekšsēdētāja Marta Selecka par Ziemassvētku dzejolīšiem,
Tutas iešanu pāri robežām un Darela ietekmi uz latviešu literāro procesu.