DGBK žūrijā šogad strādāja: kinokritiķe un pielikuma KDi galvenā redaktore Dita Rietuma, muzikoloģe Inese Lūsiņa, teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis, kultūras žurnāliste un redaktore Undīne Adamaite, mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, rakstnieks Osvalds Zebris.
Dienas gada balva kultūrā iedibināta 2001. gadā. Balvas - Zelta kartupeļa - autors ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs.
Dienas gada balvu kultūrā atbalsta Rietumu bankas labdarības fonds, Lawin zvērinātu advokātu birojs, SIA Zaržecka privātprakse.
Ieskats laureātu apbalvošanas ceremonijā šeit.
Dienas gada balvas kultūrā 2012 laureāti:
Režisore Indra Roga.
Izrāde Zojkina kvartira. Valmieras
Drāmas teātris.
Mihaila Bulgakova leģendārās lugas (1925) uzvedums Valmierā ir perfekts
sovetiskās dekadences paraugs – kafēšantāna un mēmā kino melodrāmas stila imitācijas,
uz skatuves iedzīvinātais bezlaiks, starplaiks, sastindzinātais laiks, cinisms
un lirika, čeka un mafija, māksla un maucība – šāds biedējoši pievilcīgs
teatrālais sātanisms, ko ar azartu nospēlē izcilu aktieru ansamblis, piekaļ
uzmanību uz visai ilgā četru stundu priekšnesuma laiku.
Inga Žolude. Sarkanie bērni. Izdevniecība Dienas grāmata.
Viņpus kategorijām «dziļā»/«augstā» literatūra, jo Sarkano bērnu gadījumā
mums ir darīšana ar ekspresīvu izaicinājumu cilvēcīgumam, cilvēka pamatu
pamatiem. Un šajā pārbaudījumā ir daudz kritušo, un daži, kas spītīgi kuļas
sprīdi virs ūdens. Trāpīgā valoda un dialogu iepludināšana tekstā rada papildu
fonu, ēnojumu. Spoži.
Mārtiņš Viļums.
Kamersimfonija Tvyjōraan.
Kamerorķestris Sinfonietta Rīga,
diriģents Normunds Šnē.
Skaņdarbs kā suverēna, abstrakta muzikālā parādība –
fascinējošs skaņu process, kurā caur mikrosonoriku ielīst pilnīgi cits laika
plūdums. Svaigums – tik reta sajūta mūsdienu mūzikā.
Paulis Liepa. Klusā daba. Mūkusalas mākslas salons.
Virtuozi izmantojot šķietami vienkāršu autora tehniku,
mākslinieks necilām ikdienas reālijām, zīmēm un struktūrām piešķir pārsteidzoši
izmeklētu un daudzveidīgu grafisko un koloristisko harmoniju.
Dāvis Sīmanis.
Dokumentālā filma Pēdējā tempļa hronikas.
Studija EgoMedia.
Dokumentālā filma, kas šķietami žurnālistiskai izmeklēšanai labvēlīgu tēmu
– Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības spazmatisko procesu – padara par simboliem un tēlainības
piepildītu ideju drāmu. Netradicionāls un drosmīgs veids, kas ļauj aktuālas
parādības skatīt plašākā jēdzieniskajā kontekstā – bez ikdienišķā un zemiskā
kņadas. Izcils operatora Andreja Rudzāta darbs.
Arnolds Klotiņš. Mūzika okupācijā. Izdevniecība LU
Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Fundamentāls un aizraujoši uzrakstīts pētījums ar plašu kontekstu un pārsteidzošiem,
jauniem faktiem par ievērojamajām Latvijas mūzikas personībām un viņu rīcību
sarežģītā vēsturiskajā laikā.
Izrāde Jūlijas jaunkundze ir režisora autordarbs ik mazākajā sīkumā. Jaucot skatītājiem galvu, kurš te ir uzbrucējs, izmantotājs un upuris, Nastavševs un viņa aktieri gladiatoru cīņai līdzīgajās vīrieša un sievietes attiecībās divu soļu attālumā no skatītāja drosmīgi demonstrē nežēlīgu un vardarbīgu seksualitāti patiesībā trauslu cilvēku starpā.
Par Veceni: Daniils Harmss – padomju režīma vajātais groteska absurda stāstu virtuozs, kurš, nīzdams bērnus, rakstīja bērnu grāmatas, lai būtu ko ēst, – domājams, būtu priecīgs, redzot, ka pēc 80 gadiem viņa intonācija – eksistenciālas tumsas, melna humora un fizioloģisku kuriozu mikslis – tik dabiski pārceļojusi uz Nacionālo teātri, skatītājam aizejot ar pakrūtē kņudošu sajūtu – savu veceni nedzird...
Jānis Streičs. 1991. Tas garais cilvēkbērna gads.
Izdevniecība Dienas grāmata.
«Zini, visas Tavas vēstules ir kā krāšņi stāsti un esejas, kur Jāņa Streiča
dinamiskais intelekts apskaujas ar dzīvi, cilvēku un pasauli redzīgajām jūtām,»
1991. gadā vēstulē Jānim Streičam raksta Jānis Klīdzējs. Sirsnīga, aizkustinošu
emociju pilna literatūra – Jāņa Streiča dienasgrāmata, tapusi Latvijai un
kinorežisoram tik nozīmīgā laikā, kļūst arī par lasītāja dienasgrāmatu.
Dainis Pundurs. Medus mānija. Galerija Daugava.
Izsmalcināti iedarbīgs lakonisku apjomu plastikas un ornamentālu virsmu
savienojums, kura tehnoloģiski virtuozā keramiskās akmens masas apstrāde ļāvusi
māksliniekam saistīt augstvērtīgu abstraktu formu estētiku ar brīvās dabas
mikrostruktūrām. Smalki režģotās akmens masas skulptūras uzdod rosinošus
jautājumus par dekora vietu laikmetīgās mākslas kontekstā un keramikas iespējām
veidot nekonkrētus, bet suģestējošus tēlus.
Diriģents Andris Poga
un pianists Reinis Zariņš. Kamerorķestra Kremerata
Baltica festivāla noslēguma koncerts Lielajā ģildē.
Kamerorķestra Kremerata Baltica festivāla noslēguma koncerts Lielajā ģildē.
Satriecoša, konceptuāla Alfrēda Šnitkes klavierkoncerta interpretācija: Reiņa
Zariņa tīši robustais skarbums pret simfoniski sulīgo stīgu orķestra skaņu.
Jēgpilns polistilistikas traktējums. Dziļš un niansēts Mečislava Veinberga 2.
simfonietas lasījums.
Sarmīte Māliņa un
Kristaps Kalns. Izstāde Pacieties.
Izstāžu zāle Arsenāls.
Vērienīga, emocionāli pamatota objektu un instalāciju kompozīcija, kurā
atklājas gan kritiski rotaļīga un nostalģiska tradicionālo reliģisko apsolījumu
un procedūru apcere, gan iespaidīga kosmiskās metafizikas simbolika.