Pašam savu mājdzīvnieku veterinārārstam Andrejam Elksniņam (nejaukt ar plašāk pazīstamo vārda un uzvārda brāli!) nav, taču zvērus viņš sastop teju katru dienu, kad no mājām Silenē Baltkrievijas pierobežā dodas vizītēs pie lauksaimniecības dzīvniekiem gan Latgalē, gan citviet Latvijā.
Andrejs ir kārtīgs lopu dakteris, kurš vada savu veterinārās prakses uzņēmumu, pie ganāmpulkiem brauc ar busiņā iekārtotu mobilo klīniku un dabū redzēt gan lopkopju priekus, gan grūtības.
Kopumā par lopkopības nozari Latvijā viņš smaidot saka: “Draugi, ir labi!” – lauksaimnieki esot zinoši, ir daudz spēcīgu, progresīvu saimniecību, un arī pieprasījums pēc veterinārārsta pakalpojumiem ir nemainīgi augsts. Tiesa, Andreja darbība, ja salīdzina ar pirmajiem gadiem profesijā, tagad balstās ne tik daudz uz ārstēšanu, cik uz profilaksi, un viņš par to tikai priecājas, arī zemnieki jūt šādas pieejas pozitīvo rezultātu.
“Ja saimnieks grib ar lopiem tikai pelnīt naudu, tad tas parasti neizdodas. Vajag ieguldīt arī savus iekšējos un finansiālos resursus, laiku, sirdi un attieksmi, un tad arī dzīvnieks vairāk iedod pretī,” ir pārliecinājies Andrejs, kura ikdienā, profesijā un novērojumos ieskatījāmies arī mēs.
Tipisks lauku bērns
Mazākā saimniecība, ar ko sadarbojas Andreja SIA Vetiņi, ir ar 17 slaucamām govīm, bet lielākā – ar 1890 liellopiem, no kuriem 1000 ir slaucamas govis. Andrejs paļaujas uz principu, ka tad, ja klients tevi atrod pats, sadarbība ir ilgmūžīgāka. Visi līgumi ar saimniecībām, kas tika noslēgti Vetiņu tapšanas sākumā, izņemot vienu, ir spēkā arī patlaban. “Tālākais klients ir Mazsalacā. Reizi divās trīs nedēļās braucu pie līgumklientiem uz Vecpiebalgu, Siguldu, Cēsīm, reizi ceturksnī arī uz Saldu. Bet pamata ikdiena ir Daugavpils, Krāslavas pusē,” Andrejs stāsta.
Neskatoties uz visām krīzēm, zemnieku saimniecības attīstās. “Mazās gan izmirst, bet tām, kas grib dzīvot, ir jāaug. Es esmu savas profesijas fans un priecājos, ka saimniecībās notiek tiešām pozitīvas pārmaiņas. Man kā vetārstam šobrīd jau pārsvarā jāstrādā nevis ar atsevišķiem dzīvniekiem, bet ar ganāmpulkiem, to apsekošanu.”
Andrejs apbrīno mūsdienu lauksaimniekus, jo vadīt saimniecību šodien nozīmē zināt un prast ļoti daudz, tas ir kā vienpersoniski attīstīt mazu karalisti. Vetārsta klientu lokā netrūkst saimnieku, kuri pēc pamata izglītības ir, piemēram, informācijas tehnoloģiju speciālisti, ekonomisti, inženieri, bet ļoti labi visu saliek pa plauktiem un tiek galā ar saimniecības menedžmentu.
“Vairs nevajag obligāti būt lauksaimniekam piecās paaudzēs, kas pats stumj mēslus ar dakšām… Ir jauna lauksaimnieku paaudze, kas visu dara mūsdienīgāk un arī brīvāk,” Andrejs saka.
Viņš pats esot tipisks lauku bērns. Vecākiem Demenes pagastā bija un joprojām ir lopkopības saimniecība, tāpēc studēt veterinārmedicīnu Andrejam bija visai pragmatisks lēmums, pašam lopiņi arī esot sirdij tuvi. Tiesa, pēc 9. klases jūra puisim bijusi līdz ceļiem, Andrejs strādāja uz traktora un pelnīja naudu, vien pēc kāda laiciņa uzvarējis veselais saprāts un jaunietis sapratis, ka jāmācās tālāk.
No kursabiedriem tikai daži izvēlējušies darbu tieši ar lauksaimniecības dzīvniekiem – pārsvarā tie, kas nākuši no lauku saimniecībām. Cilvēkiem no malas tā nešķiet gana prestiža nodarbošanās, spriež Andrejs, taču norāda, ka veterinārmedicīna arvien vairāk virzās uz šaurāku specializēšanos.
Jau 4. kursa laikā Andrejam bija darba attiecības ar vienu no piena lopkopības uzņēmumiem Daugavpils novada Līksnas pagastā. 4–5 dienas nedēļā viņš studēja Jelgavā, tad sēdās mašīnā un brauca strādāt kā veterinārais asistents. Sākumā Andrejs kala plānus par darbu tikai savā pagastā, bet jau drīz viņš bija šokēts, atskāršot, cik milzīgs laukos ir pieprasījums pēc vetārstiem. Tas lika domāt par plašākas prakses veidošanu, un to viņš reģistrēja jau uzreiz pēc augstskolas. Andrejs ir pateicīgs Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātei (toreiz Latvijas Lauksaimniecības universitātei), kas reizē ar veterinārārsta diplomu izsniedza arī veterinārārsta sertifikātu, kas ļauj strādāt.
Domājot par mobila pakalpojuma piedāvāšanu pēc iespējas plašākā areālā, 2019. gadā Andrejs uzzināja par Leader programmas iespējām. Uzrakstot projektu, izdevās piesaistīt finansējumu, un Andrejs nopirka pilnpiedziņas busu, iebūvēja tajā plauktu sistēmu un aprīkoja braucamo ar diagnostikai un ārstēšanai nepieciešamām iekārtām un instrumentiem – mikroskopu, ultrasonogrāfijas aparātu, ieroci, ar ko no attāluma “iešaut” lopiņam anestēziju, utt. Tagad šādi aprīkotas mobilās klīnikaslaboratorijas SIA Vetiņi ir jau četras, jo arī prakse izaugusi līdz trim sertificētiem vetārstiem, ieskaitot pašu Andreju, un iespējams, drīzumā piebiedrosies vēl viens. Tiesa, tieši Dienas ciemošanās brīdī viens busiņš ir autoservisā, pārējie – ceļā pie klientiem, tāpēc nofotografēt darba “zirgu” mums nesanāk.
Profilakse ir lētāka
Veterinārās prakses uzņēmums, kas apkalpo konkrētas lopkopības saimniecības, – tā ir tāda Rietumu pieeja. Piemēram, ASV un Kanādā šādas prakses ir milzīgas, var nodarbināt pat 20 vetārstu, savukārt Latvijā sasniegums ir jau divu veterināru koleģiāla sastrādāšanās, Andrejs teic. Mūsu valstī ir salīdzinoši neliels lopu skaits, un lieku reizi arī nav jāatgādina, kas ir katra latvieša mīļākais ēdiens. Tomēr patlaban Latvijā ir vairāki veterinārās prakses uzņēmumi, kas strādā līdzīgi kā Andreja Vetiņi, un darba pietiekot visiem.
Mūsdienās arī vairs nav tā, ka visas manipulācijas jāveic pašrocīgi lopu dakterim. Katrā saimniecībā tiek sastādīts darba plāns, apmācītas personas, kas var izdarīt konkrētas lietas, un tad vetārsts ar zināmu regularitāti brauc apsekot ganāmpulku un saprast, vai izplānotais ir nesis rezultātu.
Biežākā problēma, ko no lopkopjiem nākas dzirdēt, ir – kā mums izdzīvot ar šo piena cenu, ar šo inflāciju un ar šo barības līdzekļu paaugstināto cenu? “Un tad arī veterinārārstam jānāk talkā. Ekonomiski pamatoti ir turēt tikai veselus dzīvniekus. Veterinārārsts var ieteikt labāku ēdināšanas modeli – tādu, lai dzīvnieks neslimotu un saimnieks varētu to finansiāli atļauties –, konsultēt par dzīvnieku labturību, veikt slimību profilaksi, jo profilakse ir lētāka nekā ārstēšana,” Andrejs skaidro.
Infekciju risku mazināšana, labi turēšanas apstākļi, laba ēdināšanas bāze, mikroklimats – ar to visu iespējams mazināt arī antibiotiku lietošanu, un uz to tiecas visa mūsdienu veterinārmedicīna. Gan cilvēku, gan mājdzīvnieku pasaulē antimikrobiālās rezistences faktors ir nopietna problēma, tāpēc Andrejs savā praksē antibiotikas lopiem cenšas lietot tikai ārkārtas gadījumos. Tiesa, Latvijā līdz galam nav izskausta arī cita problēma – nelegāli ievestu medikamentu lietošana lopkopības saimniecībās. “Veterinārās prakses modelis varētu būt risinājums, jo es kā prakses vadītājs atbildu par izmantotajiem medikamentiem,” Andrejs norāda.
Tomēr kopumā par Latvijas lopkopjiem, viņu izpratni un attieksmi viņš saka tikai to labāko. Pa šiem sadarbības gadiem viņa klienti arī sajutuši, ka ieguldījums lopu veselības ilgtermiņa risinājumos atmaksājas. Ar “laimes lāča meklētājiem”, kuri no vetārsta vēlas saņemt nevis padomus par lopu barošanu un labturību, bet tikai kādu universālu "brīnumtabletīti", sadarbība parasti nemaz neveidojas.
Birokrātija un papīru slogs, kas jānes veterinārajai praksei un arī lauksaimniecības dzīvnieku īpašniekiem, pēc Andreja domām, gan varētu būt mazāks un loģiskāks. Pikti lopkopji kļūst arī tad, ja viņus kontrolēt atbrauc burta kalpi, kas ikdienu pavada biroja, nevis lauku saimniecības realitātē. Andrejs pats realitātes sajūtu cenšas nepazaudēt, praktiski darot vetārsta darbu, nevis tikai vadot Vetiņus. Braucieni aizņem daudz laika, ir dienas, kad jāceļas jau plkst. 4.00, taču, par laimi, pa šiem pieciem gadiem izdevies panākt, ka klientu saimniecībās būtiski sarucis nakts izsaukumu skaits, – pirms dzemdībām tālredzīgi pieregulē govs uzturu un apstākļus boksā, un tā sekmīgi atnesas pati, bez piena triekas riska un bez vetārsta palīdzības.
Dzīvības faktors
Nenormētais darbalaiks ir lopu daktera dzīvesveida mīnuss. Bet – jo vairāk kolēģu praksē, jo vieglāk darba grafiku padarīt kontrolējamāku un limitētāku, tāpēc Andreja nākotnes plāni saistās ar paplašināšanos. Tiesa, darbā ar dzīvām būtnēm neparedzētu situāciju tāpat pietiek, un dzīvības faktoru var uzskatīt gan par darba plusu, gan par trūkumu. “Kad sanāk, daudzas dzīvas būtnes paliek sveikas un veselas, glābjam dzīvības, un tas ir lielākais gandarījums, bet, kad neizdodas, dzīvības mēs arī zaudējam. Gandarījums ir arī palīdzēt dzīvnieka īpašniekam, kam tas ir bizness,” saka Andrejs. Pirmajos darba gados jau bijis dikti forši braukt ārstēt govīm pēcdzemdību piena trieku jeb hipokalcēmiju, kuras gadījumā lopiņš jāglābj divu stundu laikā. “Tu aizbrauc, ielej to kalcija preparātu, govs ir dzīva, pēc desmit minūtēm viņa jau stāv kājās, saimniekam acīs asaras, dakteris ir teju vai dievs! Bet tagad, kad fokuss vairāk ir uz slimību profilaksi, tu tā vietā pusi dienas analizē kukurūzas skābbarību, lai tas piena triekas risks vispār nerastos,” stāsta Andrejs.
Lauksaimnieka dzīve ir cikliska – govij tikko piedzimis teliņš, bet jau pēc pāris mēnešiem seko mākslīgā apsēklošana, govs kļūst grūsna, un cikls sākas no jauna. Kaut ko vērts ir lops, kas nes ienākumus. Vai lopkopības merkantilais skatījums uz dzīvniekiem nedisonē ar domāšanu par viņu labsajūtu? “Bet viens otru jau neizslēdz,” Andrejs uzskata. “Protams, visa pamatā ir ekonomiskais izdevīgums. Taču saimniecības dod dzīvniekiem iespēju brīvi pārvietoties, dažas joprojām laiž govis ganos, lopiem visu laiku ir pieejama barība un ūdens, ir arī kādas izklaides, piemēram, rotējošās birstes. Dzīvnieka mūža beigās, ja viņš cieš sāpes, viņu eitanazē, nevis cenšas vēl izspiest liekus 100 eiro par gaļu. Dzīvnieks ir pelnījis labu attieksmi.”
Andrejs ik pa laikam aizbrauc uz citām valstīm paskatīties, kā strādā lauksaimniecības veterinārārsti tur. Šovasar pabijis Polijā un Holandē. Šāda pieredze ļauj pārskatīt savu skatījumu uz lietām, apdomāt novērojumus par dzīvnieku turēšanu, selekciju, dzīvildzi un produktivitāti, zemnieku kompetenci, arī sabiedrības attieksmi pret lopkopību. “Varu pateikt, ka Latvijas zemniekiem noteikti nav jākaunas par mūsu līmeni Eiropas mērogā, pat ja Holandes progresīvie saimnieki ir nedaudz zinošāki,” saka Andrejs.
Ārpus darba Andreja laiks tiek ģimenei. Viņa sieva Ilona arī ir veterinārārste, tiesa – suņu un kaķu. Meitiņai Adelīnai un astoņus mēnešus vecajam Artūram vēl par agru jautāt par profesijas izvēli. Ģimene uz Sileni pārcēlusies pirms nepilna gada, bet jāturpina palīdzēt saimniecībā arī Andreja vecākiem Demenes pagastā. Vēl Andrejs ir Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes loceklis, bet, ja blīvajā ikdienā atrod brīvu brīdi, smadzenes atslēdz, paskrūvējot tehniku vai fiziskajās aktivitātēs.