Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Ja kādam veicas, Ainai Saknītei par to ir prieks. Viņa ir pateicīga liktenim, ka apkārt allaž bijuši labi un dāsni cilvēki

Dzīvē ir kā ar graudiem apcirknī

Man lāgā netīk, ja seniorus dēvē pamazināmajos vārdos. Izklausās mazliet bērnišķīgi. Tomēr ir izņēmumi. Ķekaviete Aina Saknīte – viena no tiem. Vietējie viņu citādi nesauc kā par Ainīti. Tāpēc, ka maza augumā? Jā. Bet arī apbrīnojami žirgta un saulaina, un no viņas burtiski staro labestība un mīļums. Vārds Ainīte vai Ainītis viņai piestāv, jo savos 86 gados ikdienas gaitās šiverē tik fiksi, ka pat jaunākiem ļaudīm atliek apbrīnā galvu nogrozīt. Meitas uzvārds un pēclaulību uzvārds viņai arī ir pamazināmajā formā.

Zvaigznes dzīves debesīs 

Ainas dzimtas saknes (meitas uzvārds – Ozoliņa) ir Limbažu pusē. Mamma strādāja Vainižu pagastmājā par apkopēju, bet tētis – par ziņnesi. Telefons toreiz bija tikai pagastmājā un pastā, tāpēc kādam vajadzēja iznēsāt pa mājām pagasta vadības pavēstes par šķūtīm, tiesām u. tml. Ģimenē auga trīs bērni, Aina – vecākā. Tomēr mamma un tētis atrada laiku, lai piedalītos pagasta kultūras dzīvē Vainižu pagastskolā: dziedāja korī, dejoja un spēlēja teātri.

Skolā strādāja arī tēta mamma, kas mazbērnus bieži pieskatīja. Tāpēc skola Ainai atmiņā jau no trīs, četru gadu vecuma. Zināja, ka skraidīt un klaigāt te nav brīv, un agrīns viņas foto redzams grāmatā Bērnības debesīs ir tāda zvaigzne – skola (laikmeta liecība par skolām, kas darbojās Umurgā, Vainižos u. c. – red.).

Kara laiku viņa raksturo īsi: "Armijas nāca un gāja, un brīžam gandrīz nevarēja saprast, kurš – krievs, kurš vācietis." Redzējusi dokumentu dedzināšanu pagastmājā, un ar drezīnu braukuši no Limbažiem uz Rīgu, lai satiktu tēti, ko iesauca vācu armijā. Pēdējā vēstulē bija teikts, ka karavīri maršē uz fronti Bauskas pusē. Pēc tam viņš pazuda bez vēsts.

Piedzīvots tāds laikposms, kad sveču vietā par gaismas ķermeni izmantoja izgrebtu kartupeli vai kāli, kurā ielēja aitu taukus, un kā dakti – dzijas cilpiņu. Vakarā pirms gulētiešanas, lai sasildītu gultu, ielika drānā ietītu karstu ķieģeli, kādi stāvēja pie krāsns. Katram bijis savējais. Mūsdienās to grūti iedomāties un šķiet pat neiespējami. Tomēr jaunībā nekas nav pārāk grūti, un ikviena atmiņu aina par to ir kā maza zvaigzne debesīs. 

Politisko vētru dēļ nācies mainīt dzīvesvietu. Tomēr badu nekad neesot cietuši, jo laukos darbu vienmēr var atrast un arīdzan, kur dzīvot. Ja vien spēj rokas cilāt, maizi nopelnīt iespējams visos laikos.


No kantora līdz tīrumam

Ainas jaunība sakrita ar kolhozu dibināšanas laiku Latvijā. Jaunatne toreiz tiecās prom no laukiem, tāpēc brāļi devās uz Cēsīm mācīties arodskolā. Arī māsa domāja par kādu arodskolu Rīgā. Tomēr pēc negadījuma, kad brīnumainā kārtā izdevās palikt dzīvai, viņai nācās atvadīties no šīs ieceres. Dabūja uzskaitvedes, vēlāk grāmatvedes darbu kolhoza kantorī. Sākotnēji nav zinājusi, ko nozīmē vārds "konts", bet pamazām iemācījusies. Tāpat krievu valodu, kurā vēlāk vajadzēja rakstīt atskaites. Sākumā kolēģes palīdzēja, pēc tam ielauzījās. Toreiz visu vajadzēja rēķināt, klabinot koka skaitīkļus. Lai tiktu uz darbu, līdz autobusam bija jāiet trīs kilometri, un tas kursēja tikai divreiz dienā. Ja nokavēja, bija jāiet septiņi kilometri kājām. 

Uz kantori kolhoza veči nāca uzpīpēt un pamēļot. Kopš tā laika Aina nevar ciest smēķēšanu un smēķētājus, jo reiz no dūmiem esot kļuvis tik slikti, ka nācies iet pie daktera. Tolaik jau nezināja tādu lietu kā pasīvā smēķēšana! Dažbrīd pēc rīkojuma kantoristes uzvilka halātu, ielēca zābakos, iesēdās lupatvāģītī un devās uz kolhoza tīrumu pļaut rudzus ar rokas izkapti vai lauka malā kāpostus sacirst. Aina saka tā: "Visu ko apguvu. Tāpēc, ja tagad kāds saka, ka grūti kaut ko iemācīties, es tam neticu! Ja vajag, var visu un vienmēr." Atceroties stingros noteikumus, kad vienā mājsaimniecībā drīkstēja būt noteikts skaits mājlopu (piemēram, viena aita un divi jēri; ja piedzima trīs, meklēja kādu, kam bija aita ar vienu jēru, lai var atdot lieko), viņa piebilst: "Ar šito jau tai mūsu paaudzei izsita visu biznesa domāšanu laukā! Nav ko brīnīties, ka nemākam naudu taisīt. Priekš tā esam pārāk godīgi un pareizi. Man reiz jautāja, kāpēc nenāku uz darbu pa taisno, bet gan apkārt? Nu kā tad es tā – pāri ganībām iešu? Jāiet godīgi pa ceļu!"

Vēlāk, kad Aina jau bija apprecējusies ar Viktoru, no Ozoliņas kļuvusi par Saknīti un laidusi pasaulē dēlu un meitu, ģimene pārcēlās uz Ķekavu. Arī tur kolhozā vajadzēja grāmatvedi. Sākumā viņiem iedeva kopmītnē divas istabiņas. Tur ziemā dažreiz bija tik auksti, ka no rīta ūdenim bļodā pa virsu peldēja ledus vižņi. Aina nosmaida: "Bet vai tad nebija drēbju, ar ko apsegties? No rīta tajā pašā ledainajā ūdenī saslapināja dvieļa galu, nobrauca pāri sejai, un acis bija izmazgātas! Uz pirti braucām uz Rīgu, vasarā gājām uz Daugavu… Vēlāk kolhozs iedeva dzīvokli. Kad nebija vairs lopiņu, ko kopt, tik daudz brīva laika palika pāri! Ar bērniem un brāļu ģimenēm visur kur izbraukājāmies. Tolaik nebija bail, ka trāpīsi kāda privātīpašumā, pie jebkura ezera vai mežmalā varēja telti uzsliet. Tagad ir cita brīvība, bet arī citi ierobežojumi. Man tikai žēl, ka jaunie ar visu to informācijas pārbagātību ir drusku tā kā apzagti, jo viņiem nav tādu emociju un jūtu, kā mums bija. Varbūt mēs bijām mazliet dumji un naivi, bet tas bija jauki!"


Laiki mainās, mēs tiem līdzi

Latvijai atgūstot neatkarību, kolhozs Ķekava un PMK, kur Viktors strādāja par elektriķi, tika likvidēti. Protams, arī darba vairs nebija. Toties bija nodibināta Baldones Mūzikas skolas filiāle, un tās toreizējā vadītāja Maruta Ikasa pierunāja savu kaimiņieni nākt darbā par apkopēju un dežuranti. Aina bija iecerējusi, ka pastrādās dažus mēnešus un tad dzīvos tikai pa māju, jo visu mūžu, ik dienas astoņas stundas valsts darbā strādājot, ģimenei bieži bija nācies iztikt bez mammas rūpēm. Toties atvases iemācījās gan ēst gatavot, gan drēbes izmazgāt. 

Bet cilvēks domā, Dievs dara. Ainīte mūzikas skolā "aizķērās", un nu jau tajā aizritējis ceturtdaļgadsimts. Maruta liecina, ka kaimiņiene ne vien šrubē un pucē skolas telpas, bet savulaik vadījusi šeit arī neoficiālu rokdarbu pulciņu. Aina paskaidro: "Kad dežurēju, ņēmu līdzi dzijtiņas un adatiņas. Bērni noskatījās, ko un kā daru, teica, lai pamācot." Bet nereti viņa pat veikusi psihoterapeita funkciju, ierādot audzēkņiem, kā tikt galā ar pirmseksāmenu stresu.

Ar rokdarbiem pati sāka aizrauties vēl kolhoza laikos, kad rokdarbnieču klubiņa Labieši toreizējā vadītāja Baiba Balode mācīja dāmām adīt, tamborēt un makramē, kā arī citas rokdarbu tehnikas. Visām esot bijis apnicis padomjlaikos raksturīgais vīrišķais ģērbšanās stils – garās bikses, zābaki vai galošas un pufaika –, sākušas arvien vairāk ilgoties pēc kaut kā smalka, koša, sievišķīga. Tas bijis brīnišķīgs laikposms – ar klubiņa salonu, vakarēšanu, tērpu demonstrējumiem, skatēm, darbu izstādēm un sarīkojumiem kopā ar Rīgas Tautas lietišķās mākslas studiju Atkalnis un bērnu vokālo ansambli Cīrulītis


Labais gariņš un stute

Atceros dzirdējusi, ka Ainīte ir īsts Labiešu labais gariņš, jo bez viņas nav bijis iedomājams neviens sarīkojums. Aina saka: "Man tie darbi varbūt nebija tik izcili kā citām, bet nekad neesmu skaudusi, ka citiem iet labāk nekā man. Dažs saka – ja viņam neiznāk tikpat labi kā citiem, tad nākot virsū melnie. Man gan ne! Tieši otrādi. Ja kādam veicas, man ir prieks, un citu labās emocijas tā kā pati piesavinos. Esmu pateicīga liktenim, ka man apkārt allaž bijuši labi un dāsni cilvēki. Baiba Balode pat – iemācīja mūs paskatīties uz ierastām lietām ar citu skatienu. Un teica tā: "Ja tu kaut ko labu zini un proti un ja ir kāds, kas gatavs to ņemt pretim, tad tik dod tās savas zināšanas citiem! Jo tas ir kā graudus bērt apcirknī: lejā sijājas laukā, bet no augšas atkal birst iekšā." Nevis tā kā tagad biznesā, kad daudzi saka: tas ir mans komercnoslēpums!... Glabāsi noslēpumu, nebērsi neko apcirknī iekšā, tad arī tur lejā viss sāks pelēt!" Dzīvē jau arī tāpat – gluži kā apcirknī.

Aina bilst, ka nekāds eņģelis jau neesot, tāpat savureiz varot būt riktīgi dusmīga un ar savējiem šad tad pabaras: "Pēdējā laikā gan nevis skaļi, bet klusiņām!" Atceras, kā saslimusi ar ērču encefalītu un vairākas dienas nebija spējīga pat ūdens krūzi pie lūpām dabūt. Izveseļojās, pateicoties savai mammītei, kas 85 gadu vecumā dienām un naktīm neatgāja no meitas gultas. Izstāsta, kā abi ar Viktoru tomēr piedabūti plašāk atzīmēt zelta kāzu jubileju un beigās bijuši tīri apmierināti. Nav atradusi Rīgas veikalos nevienu štāti, kas patīk, beigās uzvilkusi vienu veco kleitu, un nekādas vainas! Savukārt Maruta piebilst, ka kaimiņiene esot īsta stute savai ģimenei. Arī uz interviju Aina atnāca ar brīnumgardiem biešu salātiņiem un pašceptas ruletes gabaliņiem.

Par nevēlēšanos atzīmēt zelta kāzas nav jābrīnās, jo Aina nemēdz svinēt jubilejas. Arī 85. dzimšanas dienu pavadīja savā mazdārziņā, teikdama: "Ja kāds grib mani atcerēties, lai tik nāk šurp!" Turklāt mazdārziņš tieši tobrīd bijis nedaudz pārplūdis, un tur izveidojies neliels dīķītis. Kad nākuši apsveicēji, jubilāre stāvējusi ūdenī basām kājām, tur iegremdējusi visus puķu pušķus un tā arī saņēmusi oficiālas amatpersonas delegāciju. Aina smaida: "Reizēm pati sevi neizprotu! Man netīk publiski uzstāties, bet dažreiz pēkšņi, ne no šā, ne no tā pieceļos un izsakos."

Maruta piebilst: "Godīga. Čakla. Lepna. Un ar mugurkaulu."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mērķus savai dzīvei var atrast vienmēr

"Pats svarīgākais cilvēkam ir tas, kas viņa galvā, – lai prot atrast mērķus dzīvei arī tad, kad jau ir aizgājis pensijā," uzskata Mudīte Paegle, ilggadējā Latvijas Radio žurnāliste, taga...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits