Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Par sapņu zemes meklējumiem

Kad aizvērta grāmatas Mati sarkanā vējā pēdējā lappuse un līdzi dzīvots tās autoram garmatainajam hipijam Alfrēdam Stinkulam, pat līdz sāpēm jūtot, kā kāds parauj aiz matiem, kāds nicīgi nolamā, kāds morāli pazemo... Tad rodas arī jautājums: un kas bija pēc tam? Grāmata beidzas ar to, ka Alfrēds ar koferiem no Padomju Latvijas dodas prom uz Rietumiem, ir 1986. gada ziema – Puteņu mēnesis.

Vikipēdijā rakstīts: ''Alfrēds Stinkuls, saukts arī par Prievīšu Fredi, ir latviešu amatnieks, mākslinieks un rakstnieks, viens no XX gadsimta 70. un 80. gadu Latvijas PSR hipiju subkultūras zināmākajiem pārstāvjiem.''


Dzīve nav tik salda

''No Frankfurtes lidoju uz Rokvili Ņūdžersijā, kur notika ALAS kongress. Kad izkāpu no lidenes, sapratu, ka esmu citā pasaulē. Tik dažādi cilvēki, un visi tādi mierīgi, lēni, smaidīgi,'' atceras Alfrēds Stinkuls. Amerikā viņš ieradās ar vecās Latvijas pasi, to, ko izdeva Londonā, Toreiz viņam bija 35 gadi. Vētrainā jaunība izstāstīta pērn izdevniecības Lauska izdotajā grāmatā Mati sarkanā vējā.

Bet par Ameriku! Pirmā eiforija (kā Alfrēds latviski palabo – jūsma) par Ameriku bijusi liela! ''Tai laikā – vienalga, vai esi no apspiestas zemes, vai kā – tā bija sapņu zeme. Tagad tā vairs nav,'' Alfrēds izskaidro atšķirības starp republikāņiem un demokrātiem un piebilst, ka Amerika strauji mainījusies uz slikto pusi. 

''No 1992. gada mums kopā ar sievu Ingunu Galviņu un draugu Vladas Rukšas Losandželosā bija galerija Baltic Crossroads (Baltijas krustceles), kurā pārdevām savus, Baltijas, ziemeļnieku mākslinieku un amatnieku darbus. Iztikai palīdzēja visādi tirdziņi, Dziesmu svētki. Iesākām bijušajā Lietuvas spiestuvē uz Saulrieta bulvāra. Pirmos gadus gāja labi, tad mainījās saimnieks, tas māju pārdeva, mūs izmeta ārā, apšmauca. Atradām vietu labā rajonā, kur īpašniece bija maķedoniete, kas nebija kritusi uz naudu. Tad to pārņēma armēnis, un īre auga pa mēnešiem. Bet galerijai plakanais jumts – kā lietus, tā tek. Ķibeles visu laiku. Kad īre sasniedza 3000 dolāru mēnesī, to, lai gan bode vaļā katru dienu, nemaz nevarēja nopelnīt. Kad gribēja pielikt vēl, teicu – nē. Mūs izmeta,'' Alfrēds atbild uz jautājumu, kā gāja. ''Šitā bakstīšanās un kasīšanās, sities kā pa nātrēm. Nu kur tā sapņu zeme? Es nekad neesmu gribējis uzdienēties. Esmu grāmatsējējs, garmatainais, un ar bodīti nekur nevar tik.'' Šķiet, viens no iemesliem, kāpēc viņš atgriezies, ir arī Alfrēda mamma, kas te dzīvo. Viņai tagad 90 gadu.


Atgriešanās 

Kad bodīte (tā Alfrēds dēvē galeriju) aizvērās, viņš sācis interesēties par iespējām atgriezties Latvijā, tas bija 2016. gadā. ''Redzēju jau visu šo ārprātu, bet ir arī labas lietas – Latvija iet uz priekšu. Gan lēnām.'' Pirmais solis, lai atgrieztos, Iekšlietu ministrija. ''Iesniegumi, papīri, pierādījumi un tad atbilde, ka varu nākt atpakaļ uz Latviju, bija ātri. Repatriants. Uzreiz jau paši teica, nevis jautāja – tad jau pirksiet kaut ko, kur dzīvot! Atbildēju, ka tik biezs gan neesmu. Sūtīja uz Dzīvokļu pārvaldi. Likumdošana paredz kaut ko nodrošināt. Un tas ''kaut ko'' ir stiepjams jēdziens,'' stāsta Alfrēds. Pirmie divi mitekļi, ko piedāvāja, bijuši briesmīgi: ''Ar sliktu virmojumu, ka dūša apšķebinājās. Es jau sāku uzdot – ja tāda ir dzimtene, tad ko man darīt, iet dzīvot alā?''

Bet kad pa sociālās mājas, kas bija trešais piedāvājums, sadauzīto logu ieraudzījis skatu uz mežu, sapratis, ka neko labāku nedabūšot. Protams, tagad dzīvojot, viņš secinājis, ka telpas par maz, jo grāmatu siešanas instrumenti ir citur. 

Otrs solis – pensijas jautājums. ''...Jo es jau biju padomju Latvijā kādu laiku dzīvojis un vergojis. Vajadzēja pierādījumus, tad nu gāju uz arhīviem, un simtiem eiro aizgāja par izziņām. Kad papīri bija sagādāti, viena darbiniece (Alfrēds pasaka skarbāku vārdu, viņu raksturojot – red.) komentēja, ka ''viņam jau tur nekā nebūšot''. Bet man ir 15 ar pusi gadu nostrādāts. Neielaidos sarunās. Pēc divām nedēļām saņēmu pensiju. Līdz tam gan vēl bija arī jādabū pierādījums no Amerikas sūtniecības, ka mans social security (Amerikas sociālais pabalsts – red.) ir niecīgs. Ja būtu vairāk, tad jau te pateiktu, ka no Latvijas neko nedabūšu, un vēl no Amerikas naudas paņemtu nodokļus.''


Grāmatas viņa dzīvē 

Alfrēda darbs un arī vaļasprieks ir grāmatu iesiešana. Viņš parāda ādas vākos iesietas viesu grāmatas. Perfekti! Īsta āda, īsts zelts, bezskābes papīrs, roku darbs. Amatu apguvis pašmācībā, bet grāmatsējējs Pēteris Miezītis, kurš bija izcietis izsūtījumu Sibīrijā, deva padomus, instrumentus, atklāja amata noslēpumus. ''Viņš man ierādīja darbu, un pēc nedēļas vajadzēja parādīt izdarīto. Pēc pāris gadiem viņš teica – nu lai daru pats,'' stāsta Alfrēds. Amerikā īpaši pasūtījumi bijuši no filmu biznesa, kas labi maksājuši. ''Kalifornijā nodokļu būšana bija biznesam pretimnākoša. Es maksāju nodokļus, katrus trīs mēnešus iesniedzu, gada sākumā kārtoju lielos nodokļus, un bieži vien varēja saņemt naudu atpakaļ, jo biju pārmaksājis. Nezinu, kā te ir, bet saka, ka mazo biznesu spiež stūrī,'' prāto Alfrēds Stinkuls, jo ir gatavs sākt pelnīt ar grāmatu iesiešanu. 

Otra viņa saistība ar grāmatām ir to rakstīšana. Sapņi un pārdomas izdota 1976. gadā, Īkšķojot pa Latviju – 1987. gadā Zviedrijā, pērn – Mati sarkanā vējā. Starp citu, arī tagad viņš turpina apceļot Latviju un īkšķo.

''Uz Ērgļu ceļa ir Ķoģeru pilskalns. Es braucu to pieskatīt un parasti īkšķoju. Apstājas un aizved,'' viņš piebilst. Neskatoties uz to, ka garmatains? ''Ir krievi, kas rāda ar pirkstu un saka ''pop'', ''batjuška'',» nosmej Alfrēds.


Draugi un nedraugi

Vai pēc autobiogrāfiskās grāmatas iznākšanas kādi draugi vai nedraugi satikti? ''Gandrīz visi, kas pieminēti, ir nolikuši karoti,'' vienkārši pasaka Alfrēds. ''Grāmatas atvēršanā no tā laika satiku Edvīnu Melbārdi, kam bija iesauka Klifs un kurš Arhīvā spēlēja blūmīzeru un ģitāru. No Mežuplejniekiem (bijušās lauku mājas meža vidū Skujenes pagastā, kur bija nodibināta radošā kopiena, kas klausījās Rietumu mūziku, cepa savu maizi un darīja alu – red.) atnāca Valda ar nožēlu,'' Alfrēds nozīmīgi pieklaudzina pie galda. Pie draugu pulka Alfrēds nosauc Zalānus, kas palīdzēja izdot grāmatu, bet tie ir paaudzi jaunāki. ''Ne visi, kas grāmatā pieminēti, ir mana tā laika domubiedru pudurī. Man ir jušana pret dažiem cilvēkiem, ar kuriem negribu apskauties.''

Mežuplejās tagad dzīvo latviešu pareizticīgo draudzes priesteris. ''Pie viņiem putēja viena Jura Senčuka glezna, 1971. gada darbs. Biju jau to norakstījis, bet dabūju atpakaļ. Pirtiņa un slietenis, manis celti, tur ir. Bet mežs izcirsts. Sapnis izsapņots.'' Bet, ja varētu atgriezties, vai dzīvi atkārtotu tāpat? Alfrēds: ''Nekas jau neatkārtojas, viss mainās šā vai tā. Mežuplejas grūti norakstīt, jāspiež sevi tās aizmirst.''

Un par ko šodien ir prieks? ''Ka mēs runājam latviešu valodā un cenšamies skaidri izteikties,'' Alfrēds šad tad aizrāda, ja sarunā iesprūk kāds svešvārds.

Pats viņš, piemēram, gada mēnešus sauc senajos apzīmējumos. Tagad mums ir Sērsnu mēnesis. 

Vai Amerika viņam palikusi kā atkāpšanās ceļš? ''Tā ir manā sirdī! Sieva Ingūna un meita Madara tur dzīvo. Meita Latvijā nav bijusi, viņa nav Latvijas pavalstniece, bet latviski runā ļoti labi. Tā ir viņas izšķiršanās. Madarai ir labs darbs, ņemas ar dzīvniekiem – zirgiem, kazām, suņiem, kaķiem. Saku, ka te būtu labas iespējas, bet viņa atbild, ka te cita jāšanas skola. Un tagad ar sērgu arī viss ir tik sarežģīti.''


Daba nekad nepieviļ

Pie ārdurvīm Alfrēdam pielikta vībotne. ''Kad kaimiņi cep un vāra, tad jau tie aromāti iet pa trepju telpu. Esmu zālēdājs. Vībotnes jau agrāk lika uz klona pret blusām un lika arī pagalvī, lai nomierinātu,'' viņš skaidro. 

Dzeram Dainas Zalānes lasītu kaņepju tēju. Kā saldinātājs mājās ir tikai medus. ''Dzīve salda. Nav ko ņaudēt!'' tā Alfrēds. Viņa iešana dabā turpinās ar pilskalnu apceļošanu. To aizsāka izdevēju Zalānu draugi – latgaļi. ''Latvijas simtgadē bija ideja apskatīt simts Latgales pilskalnus. Gandrīz katru nedēļu tika ņemts ceļojums. Kad biju Latvijā, pievienojos. Vislabāk uz pilskalniem doties kailsalā, ziemā, rudenī, pavasarī, jo vasarā pilskalnos nav, ko darīt, – tie aizauguši zaļi. Pagājušajā gadā Salnu mēnesī bijām Rusiņa pilī Kvēpenes pilskalnā pie Cēsīm. Cirtām, tīrījām, palika tā, ka ziemas beigās to vajadzētu sakopt.''

Alfrēda Stinkuļa dzīvoklī, kur vien skaties, ir visādas lietiņas – Āfrikas un Āzijas maskas, latvju jostas, keramikas svečturi un kūp Indijas vīraks, indiāņu dievišķās rotaļlietas, gleznas, fotogrāfijas. Sēžam pie pamatīga, vairāk nekā simt gadu veca galda, ko viņš dabūjis no viena tirgotāja Brīvdabas muzejā. To Alfrēds uzsver, ka Brīvdabas muzeja gadatirgū viņš jūtas kā savējais. Fonā skan mūzika. ''Un patiesībā tas ir vissvarīgākais, jo skaņa ir dievišķais pirmsākums. Pats spēlēju pa kaktiem – drusciņ saksi, drusciņ stabuli, drusciņ bungas. Pašmācībā apguvu. Es novērtēju jebkuru spējīgu sava rīka pārvaldītāju. Skaņuplašu man ir tūkstošiem. Divreiz jau gan krājums tika pārdots – kad Ingūna brauca prom, un tad, kad pats aizceļoju. Toreiz tā bija laba nauda. Bet, kad tiku Amerikā, tad plašu bodē varēju pavadīt kādas četras stundas un atrast tur kazin ko. Nopērc par 99 centiem, uzliec plati, tā knikšķ un knakšķ, bet tas ir, ko vajag. Bet te jau skaļi nevar klausīties. Kad biju salicis skaņu ierīces, vajadzēja nomēģināt. Uzliku Boba Mārlija disku, tur ir stipri basi un sitamie. Smuki klausījos un... pēc stundas zvana pie durvīm. Kaimiņi tā vietā, lai atnāktu un pateiktu – hei, vai nevar mazliet klusāk –, ņem un sauc policiju,'' par mūziku Alfrēda dzīvē varētu būt atkal bieza un skaista grāmata.

Alfrēds gribētu izdot savu attēlu grāmatu: ''Domāju un ceru. Bet ar gribēšanu vien ir par maz.'' Vēl jau laika daudz. Kas zina?

Top komentāri

Paldies
P
Interesants raksts. Par galveno - dzīves jēgu, piepildījumu, naudas un kultūras cilvēka pašrealizācijas attiecībām.
Arī no tiem laikiem
A
Satiku Juri S. pirms pāris gadiem tramvajā . Tāds pats , kā toreiz , 1969 . gadā , gariem matiem tikai Mazliet sirmiem . :)
Protobalts
P
ES Briselē , identiska problēma ,nevēlēti indivīdi patvaļīgi ieņem vadošos amatus !!! Nigel Farage's biggest BUST-UPS in the EU Parliament https://youtu.be/1zyHU4SkLMA
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kur pirkt interesantus stādus?

Salaspils Nacionālā botāniskā dārza siltumnīcās uzziedējušas populārākās un iecienītākās vasaras puķes – gan apstādījumiem, gan balkonu noformēšanai. Botāniskais dārzs gaida ciemos visus puķu mīļus!

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits