1.aprīļa joks. Sivēns salts

tāds pekstiņu atststāsts... iesākumā nevarēju uzreiz aptvert...SALTS vidzemnieku izloksnē-žargonā,vai literārā valodā STALTS... otrs....kājau pilsētniks...sivēns...NOMIRA,kākādš vecaistēvs....

Nu, tiešām jauks un sirsnīgs gabaliņš. Es arī - ilgi, ilgi smējos...

Tā kā manā mājā kādreiz kūti dzima,skraidīja un rukšķēja dažādu paaudžu sivēni un kādam gadījās aiziet uz citiem medību laukiem, tad mēs teicām:"Viņš ir drusciņ miris."

Patiess stāsts kā pati lauku dzīve, kur kumēdiņi nav jāizdomā, tā vienkārši notiek!:))

Paldies autorei - vel joprojam asaras nav nozjuvushas - it kaa par rakstu un taa humoru, it kaa par lauku cilveka sirsnibu, ko apliecina shis iisais stastinjsh.

Paldies! Brīnišķīgs rakstiņš - sasmēlos saules visai dienai!

jā, Mārim patiešām ir talants!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Labs, Ieva. Nu ko padarīsi talantam.. :)

neesi dzivojis laukos. ar savu morali tapat ed galu, nezinot cik loti to lopinu zeloja saimnieks.

Paldies Ieva par rakstu, jo to lasot man naaca smiekli liidz asaraam aciis.

Par pārtikas produktu bojā aiziešanu parasti emocijas nemēdz raisīties. Šajā gadījumā sivēntiņi vēl īsti nebija izauguši līdz "pārtikas produkta" statusam (kaut gan gribējās vismaz vistām izbarot). Tas ir varen jocīgi, ka no vienas puses šos lopiņus žēlo, bet vienlaikus tomēr mierīgi šmorē un ēd taukainām mutēm...